Šis skolotājas Linnas Mailsas (Lynn Miles) raksts, kurai pašai ir bijusi nelabvēlīgā bērnības pieredze, ir tulkots ar autores atļauju. Pirmo reizi raksts tika publicēts “Times Educational Supplement” 2019. gada 17. aprīlī. Dažviet iekavās ir pievienota informācija par situāciju Latvijā.

Kā atbalstīt skolēnus, kuriem ir nelabvēlīgā bērnības pieredze?

Skolās bērniem vajadzētu palīdzēt dziedēt viņu traumas. Tā vietā bieži vien tiek nodarīts vēl lielāks kaitējums, izmantojot sodīšanas pieeju.

Gandrīz puse visu bērnu Apvienotajā Karalistē ir guvuši nelabvēlīgo bērnības pieredzi vismaz vienā gadījumā, un katrs desmitais bērns ir guvis četru vai vairāk veidu nelabvēlīgo bērnības pieredzi. [Latvijā veiktajā pētījumā, kurā piedalījās 1000 jauniešu, tika noskaidrots, ka 83% jauniešu ir guvuši vismaz viena veida nelabvēlīgo bērnības pieredzi un 30% ‒ četru vai vairāk veidu nelabvēlīgo bērnības pieredzi.]

Nelabvēlīgā bērnības pieredze ir traumatiska dzīves pieredze, kas ir gūta vecumā līdz 18 gadiem un ko cietusī persona atceras visu mūžu. Šāda pieredze ir emocionālā, seksuālā un fiziskā vardarbība, kā arī dzīvošana ģimenē (mājsaimniecībā), kurā notiek pārmērīga alkohola lietošana, vardarbība, kāds no ģimenes locekļiem ir atkarīgs no narkotikām, garīgi nevesels, atšķirts no ģimenes vai atrodas ieslodzījumā.
Pierādījumi liecina, ka bērniem, kuri bērnībā piedzīvo ciešanas, biežāk ir sliktas sekmes skolā, antisociāla un veselībai kaitīga uzvedība, viņi iesaistās noziedzīgās darbībās un viņiem ir vājāka garīgā un fiziskā veselība. Tāpat arī pastāv mazāka iespēja, ka viņi kļūs par produktīviem sabiedrības locekļiem. Bieži vien jo vairāk ir nelabvēlīgās bērnības pieredzes gadījumu, jo lielāka ir to netiešā ietekme.

Par mani runājot, piederu tai “vairāk nekā četras nelabvēlīgās pieredzes” kategorijai, tomēr esmu izaugusi, man viss ir labi, taču tas nebija viegli. Man paveicās ar lieliskiem skolotājiem un izglītības sistēmu, kas tika galā ar manām uzvedības problēmām.
Šie skolotāji atrada laiku, lai paēstu kopā ar mani pusdienas, iemācīja man adīt un spēlēt ģitāru, kā arī prata manu enerģiju, ko tērēju, mētājot krēslus telpā, novirzīt citā gultnē ‒ šķēpa mešanai, pārstāvot grāfisti sacensībās. Tāpat, pamanījuši, ka esmu gatava kauties, viņi man teica: “Ej laukā un paskrien 15 minūtes!”

Pateicoties viņu laipnībai un par spīti tam, ka dažas reizes tiku izslēgta no skolas, nokārtoju attiecīgos eksāmenus un devos apgūt skolotājas arodu. Pēc tam nākamos 20 gadus centos dot saviem skolēniem to pašu, ko biju saņēmusi no saviem skolotājiem.
Taču, pārejot darbā no vienas skolas un nākamo, kļuvu aizvien neapmierinātāka ar kārtību un noteikumiem, kas neļāva man darīt to, ko uzskatīju par nepieciešamu, lai nodrošinātu šo bērnu vajadzības.

Labi, ka šajā jomā ir sākušās izmaiņas. Informācija par to, kas ir nelabvēlīgā bērnības pieredze, tiek izplatīta visā Apvienotajā Karalistē. Paredzēts, ka Skotija kļūs par pirmo informēto nāciju “nelabvēlīgās bērnības pieredzes” jomā, tai uz papēžiem min Velsa, un daudz neatpaliek arī Īrija un Anglija. [Latvijā organizācija “Plecs” un citas tai līdzīgas organizācijas, izmantojot “trauma informed” pieeju, māca skolotājus, sociālos darbiniekus, vecākus, policistus un cietumsargus darbam ar cilvēkiem, kuriem ir traumatiska pieredze.]

Skolēni, kuri ir guvuši traumatisku pieredzi, ir “mazāk spējīgi mācīties”

Bērni, kuri ir guvuši ļoti daudzas nelabvēlīgās bērnības pieredzes, bieži cieš sāpes. Viņiem ir grūti regulēt gan savas emocijas, gan uzvedību. Viņi nejūtas droši un piederīgi. Viņiem ir tikai dažas pozitīvas attiecības. Viņiem ir grūti uzticēties citiem cilvēkiem, un viņi ir mazāk spējīgi mācīties.

Šīs problēmas nav iespējams atrisināt ātri un (kā tas ir daudzos gadījumos) skolas ir piemērota vieta, kur sākt to darīt. Tomēr, lai tiktu galā ar nelabvēlīgo bērnības pieredzi, ir nepieciešama visas skolas iesaiste un bieži arī domāšanas maiņa.

Visam skolas personālam, tostarp pusdienu uzraugiem, pārvaldniekam, kancelejas darbiniekiem un skolotājiem, ir jāsaprot, ka uzvedība ir saziņa. Un ka bieži aiz agresijas, aizsapņošanās, noteikumu neievērošanas, noraidošas attieksmes un atkāpšanās faktiski tiek slēptas bailes, ciešanas, sāpes, apmulsums un nevērtīguma sajūta.

Tāpēc skolas personālam ir jābūt zināšanām par nelabvēlīgo bērnības pieredzi un pieķeršanos, kā arī informētam par traumatisku pieredzi, lai radītu mūsu bērniem drošu vidi, un mēs varētu veidot atbalstošas un uzticības pilnas attiecības ar bērniem. Skolā šiem jauniešiem ir jāiemāca, kā noregulēt savu haotiski funkcionējošo ķermeni, lai viņi varētu sākt kontrolēt savas emocijas un uzvedību un nonākt vietā, kur viņi ir gatavi mācīties.

Ir jāpilnveido politika un pieeja, lai šie bērni tiktu pieņemti un dziedināti, nevis izslēgti un atraidīti, kas nodara viņiem vēl lielāku kaitējumu. Skolām ir jāsaprot, kā darbs ar šiem bērniem ietekmē personālu, un attiecīgi jāparūpējas arī par viņiem. Gan bērniem, gan pieaugušajiem ir jācenšas būt elastīgiem, un skolām pakāpeniski ir jāpārorientējas uz atveseļojošo praksi, nevis jāizmanto sodīšanas pieeja.

Protams, to nevar īstenot vienā naktī – mums vēl ir garš ceļš ejams. Taču ir daudz pētījumu, kas liecina, ka no šādām izmaiņām domāšanā un rīcībā ieguvēji būs mūsu bērni, viņu ģimenes un mūsu skolotāji gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

Linna Mailsa ir pasniedzēja Tīssaidas Universitātē (Teesside University), kas piedāvā īsos kursus par tēmu “Nelabvēlīgā bērnības pieredze”, skolu personāla profesionālās pilnveides programmas un kopš 2019. gada arī maģistra studiju programmu izglītībā ‒ “Pieejas “trauma informed” izmantošana darbā ar cilvēkiem, kuriem ir traumatiska pieredze”.

Kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!