Keitija: Vispirms, pastāsti – kas tu esi, no kurienes tu esi, kur tu šobrīd atrodies.
Viktors: Es esmu Viktors. Viktors Sīlis. Es esmu dzimis Balvos, uzaudzis Balvu rajona Tilžas pagastā, mācījos Tilžas internātskolā sākumā, pēc tam arī vidusskolā un vēl kādā skolā, bet pašlaik esmu jau izaudzis, pieaudzis. Varbūt vairāk izaudzis kā pieaudzis. Tagad dzīvoju Zviedrijā.
Keitija: Šodien es gribu tev uzdot dažus jautājumus par savu bērnību. Nē! Par Tavu bērnību, nevis par savu! Un tad pirmais ir, vai tu varētu man pastāstīt par savu bērnību un kādas grūtības tu piedzīvoji?
Viktors: Bērnība bija diezgan smaga un grūta, jo manā ģimenē ļoti liela daļa cilvēku, gan tuvākie, gan tālākie radi, vienmēr ir dzīvojuši alkohola problēmās, alkohola atkarībās. Līdz ar to, tas ir tas, ko mēs piedzīvojām ikdienā. To, ka vecāki bija piedzērušies un strīdējās savstarpēji un mūs kā bērnus bieži vien pameta novartā līdz ar to. Tā bērnība nebija tā labākā, varbūt tieši tādā ziņā, jo bieži vien arī nebija ko ēst. Bet tai pat laikā es ticu, ka kaut kādā veidā Dievs par mums vienmēr ir rūpējis, lai gan tā bērnība bija smaga un bieži vien nebija ko ēst, bet vienmēr atradās kaut kādi cilvēki tuvumā, kas vienmēr palīdzēja.
Keitija: Es zinu, ka tev bija kaimiņiene, kas palīdzēja.
Viktors: Noteikti, jā. Bieži gājām arī palīgā un tad varējām saņemt arī dažādu palīdzību no viņiem, kas bija kaut kādi pārtikas produkti vai vienkārši vieta, kur aiziet un pavadīt labu laiku bez visām problēmām.
Keitija: Tā bija droša vieta.
Viktors: Noteikti.
Keitija: Un es zinu, ka arī tu zaudēji tēvu bērnībā. Cik tev bija gadu?
Varētu pat teikt, ka zaudēju divas reizes. Pirmo reizi bija sakarā ar to, ka viņš mūs pameta vienkārši tad, kad es biju maziņš. Man bija kaut kādi 8 vai 9 gadi tad, kad viņš mūs pameta pilnībā un aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu Latvijā, un vairs negribēja neko ar mums kopīgu. Tad, kad man bija kaut kādi 14 gadi, ja nešaubos, vai pat 15, tad tēvs nomira. Es biju uz viņa bērēm.
Keitija: Un kā šī bērnības pieredze ietekmēja tavu uzvedību un attīstību?
Viktors: Labs jautājums! Es domāju, ka … es nezinu, kā tas ietekmēja manu uzvedību, bet attīstību noteikti. Jo nācās ļoti ātri pieaugt un iemācīties cilvēkus nolasīt. Un vēlāk, pusaudžu gados un tad, kad jau biju tuvu pie 20 gadiem, es to arī savulaik ļoti labi mācēju izmantot savam labumam. Es iemācījos ātri cilvēkus nolasīt, zināju, kas ir tas, ko viņi no manis grib, un tad es viņiem to arī pasniedzu uz zelta šķīvīša tā, lai cilvēki mani liek mierā, tā, lai es varētu cilvēkus turētu rokas stiepiena attālumā, tā ka apkārtējie cilvēki domāja, ka viņi visu zina par mani, ka viņi ir ļoti iesaistīti, bet tai pat laikā es domāju, ka cilvēki nezināja pat pusi no tā, kas notiek.

Keitija: Vai tu varētu dalīties atmiņās par skolu, gan pozitīvās, gan negatīvās?
Viktors: Jā. Sāksim ar negatīvajām. Problēma ar skolu bija tā, ka mēs mācījāmies Tilžas internātskolā, un mēs turpat tai ciemā arī dzīvojām. Tas nozīmē, ka praktiski visa skola pazina manus vecākus, zināja visu situāciju. Ļoti bieži bija tā, ka mūs apsmēja, un bieži bija tā, ka klasesbiedri un citi skolnieki nāca un smejās un teica: “O, šodien redzēju tavu mammu, kā viņa piedzerusies kaut kādā grāvī gulēja.” Baigi smejās par to, ka mēs kādreiz uz skolu atnācām netīri vai drēbes bija nemazgātas, vai paši nebijām nomazgājušies, jo tur, kur mēs dzīvojām, mums nebija ne tekošs ūdens, ne labierīcības. Līdz ar to, tas bija tas noteikti smagākais un grūtākais stāsts, ka cilvēki, ne cilvēki, bet bērni, jo bērni var arī būt diezgan ļauni savos komentāros un savās kacināšanās, paši neapzinoties to, kādu, patiesībā, ļaunumu viņi nodara viens otram. Līdz ar to tas bija ļoti sāpīgi.
Bet pozitīvais, protams, bija tas, ka, lai arī citreiz bija grūti un klasesbiedri kaitināja, bet tomēr mums bija vieta, kur nakšņot, jo mēs palikām pa nedēļu, mēs dzīvojām skolā. Līdz ar to tas nozīmē, ka mēs paēdām 4 reizes dienā, mums bija drēbes ko vilkt. Mēs bijām siltumā, ērtībā. Var arī teikt – pat drošībā, jo mums tur vismaz pieaugušie pāri nedarīja. Mēs, bērni, savā starpā citreiz tur kavāmies un strīdējāmies, bet tas ir cits stāsts. Līdz ar to arī skola bija savā veidā patverums. Lai gan, cik tas dīvaini neliktos, es atceros, ka tagad atskatoties, es zinu, ka tas bija patverums un tā bija droša vieta, bet tai pat laikā … tanī laikā tā nelikās. Tanī laikā tāpat, vai arī kā mājās gāja, vai arī kādi būtu vecāki vai vēl kāds, tad man tāpat gribējās mājās un mēs pat citreiz mukām prom no skolas, lai mājās tiktu.
Līdz ar to interesanti, kā cilvēka smadzenes strādā.
Keitija: Vai bija kāds īpašs skolotājs vai skolotāja, kurš tev palīdzēja vai iedrošināja skolas gados?
Viktors: Es domāju, ka noteikti. Bet viena skolotāja, kas noteikti, …es domāju, ka ne man vienīgajam, … bet viena no skolotājiem, kas visvairāk ir palikusi atmiņā, ir mūsu pirmo klašu audzinātāja Anna Vāciete. Viņa bija tāda kā perfekta vecmāmiņa. Viņa bija vecāka skolotāja, viņa jau bija pensijas gados, un viņa pat nāca ar mums mazajiem tad ņemās un darbojās, un vienmēr pārliecinājās, ka mēs esam silti saģērbušies, vienmēr apčubināja, vienmēr varēja kaut vai klēpī apsēsties, pasēdēt, parunāties. Viņa ar mums kaut kādas spēles spēlēja. Katru vakaru viņa sēdēja, atceros, kad mēs gājām gulēt, un viņa sēdēja starp divām istabām. Sēdēja un skaļi skaitīja lūgšanu, katoļu lūgšanu, kas ir Tēvreize un Esi svētīta Marija, un katru vakaru viņa skaitīja to lūgšanu un lūdza Dievu par mums, un vienmēr sēdēja, kamēr mēs aizmigsim, un tikai tad gāja mājās. Un tas, es domāju, ir kaut kā ļoti palicis atmiņā, tas viņas kaut kāds mīļums un maigums, un kaut kādā veidā viņas uzmanība, un tik tiešām tāda neviltota vēlme piedalīties bērnu dzīvē un tik tiešām atstāt pozitīvu iespaidu arī uz bērna nākotni.

Keitija: Mans pēdējais jautājums. Atskatoties uz savu dzīvi, vai ir kaut kas, kas tev ir palicis līdz šai dienai no tām attiecībām, kas tev bija ar šo skolotāju?
Viktors: Es domāju, ka es diezgan bieži atceros, to, … nu viņa vienmēr ir bijusi un noteikti būs manā atmiņā vislabākais, tas perfektais audzinātājs, kas man jebkad ir bijis. Vienmēr ir bijusi ļoti, kā jau teicu, mīļa un jauka, un vienmēr velta savu nedalītu uzmanību. Viņa kaut kā mācēja katru bērnu …atrast laiku katram bērnam. Es domāju, ka viņas klasēs …tad, kad viņa strādāja par audzinātāju … es domāju katram bērnam bija iespēja sajusties īpaši. Un es domāju, ka man personīgi viens no vislabākajiem stāstiem ir tas, ka arī šodien, tur, kur esmu šodien, ir ļoti lielā ziņā pateicība viņai. Jo Tilžas internātskolai bija projekts, ka viņi sūtīja bērnus no internātskolas pa vasaru dzīvot kādā ģimenē Zviedrijā. Un es atceros, tanī laikā, kad viņa man bija audzinātāja, tas bija pēc pirmās klases, mani aizsūtīja uz Zviedriju un sakarā ar manu uzvedību mani atsūtīja drusciņ ātrāk atpakaļ, un pēc tam it kā teica, ka mani vairs uz Zviedriju nelaidīs. Bet otrās klases beigās pēkšņi parādījās, pēdējā brīdī parādījās vieta, kur bērnu var aizsūtīt, un viņa bija tā, kura gāja pie tiem skolotājiem, kas bija atbildīgie, un viņa darbojās kā mans advokāts. Un runāja ar cilvēkiem, un nezinu, kā viņai tas izdevās, bet viņa dabūja mani uz Zviedriju. Atkal atkārtoti uz Zviedriju, un, pateicoties tam, es iemācījos zviedru valodu. Līdz ar to tagad, daudzus gadus vēlāk, es esmu atgriezies uz dzīvi Zviedrijā, kas sākotnēji nebija plānots, bet šī dzīve Zviedrijā ir bijusi daudz vieglāka, ir bijusi daudz vieglāk iedzīvoties, iejusties, jo man jau ir attiecīgi zviedru valodas pamati. Ja viņa toreiz nebūtu darbojusies kā mans advokāts, tad man nebūtu bijusi vēl viena valoda, ko izmantot. Līdz ar to es nezinu, kur es tagad būtu.
Keitija: Jā! Un laikam tajā brīdī viņa pat nenojauta, ka pēc 20 gadiem kāds būtu rezultāts tam, ko viņa vienkārši darīja.
Viktors: Es domāju, ka neviens no mums tajā laikā nenojauta, ko tas nozīmē. Un arī man tas bija, jau tanī laikā tā bija ļoti liela svētība, jo tā bija …Zviedrija bija kā droša vieta, kur aizbraukt, kur divu mēnešu garumā es dzīvoju patiesā, veselīgā ģimenē, kur bija abi vecāki, kur bija citi bērni, kur nebija alkohols, kur nebija kaušanos, kur nebija vienkārši bērni pamesti novārtā, kur par tevi rūpējās. Līdz ar to es domāju, ka jau tanī laikā tas, ko viņa izdarīja, bija daudz lielāks un daudz nozīmīgāks, ko jebkurš kādreiz varētu saprast. Bet kopumā, uz visas lielās kopējās bildes arī šodien, jau 20 gadus vēlāk, viņas rīcība pat tagad ir atstājusi iespaidu. Jo 20 gadus vēlāk es vēl joprojām smeļos augļus no tās viņas darbības, kas notika pirms 20 gadiem.