Par mani

Vēlos mazliet pastāstīt par sevi – par piecām savas dzīves lomām hronoloģiskā secībā. Tās paskaidro manu motivāciju veidot šo vietni.

Es esmu angliete

Esmu dzimusi un uzaugusi Londonā. Pabeidzu vidusskolu tur, pēc tam Ekseteras Universitātē izmācījos par sākumskolas skolotāju ar mūzikas specialitāti. Līdz ar to man ir pieredze Anglijas izglītības sistēmā gan kā skolniecei, gan kā skolotājai.
Kad pārcēlos uz citu zemi, sāku domāt par lietām, par kurām, dzīvojot Anglijā, nekad nebiju aizdomājusies, jo tās bija pašas par sevi saprotamas. Piemēram:

• par skolotāju palīgiem, kuriem nebija nepieciešama pedagoga izglītība, lai atbalstītu bērnus, kuriem bija grūti sekot līdzi vai mierīgi uzvesties stundu laikā, kā arī lai palīdzētu skolotājiem sagatavot mācību materiālus;
• par 20 minūšu gariem starpbrīžiem no rītiem, kas domāti visiem bērniem, lai viņi varētu spēlēties, skaļi klaigāt, izlādēt savu fizisko enerģiju un attīstīt sociālās prasmes;
• par to, ka špikošana ir stingri aizliegta un draud ar nopietnām sekām, ja tu tiktu pieķerts to darām.

Mana priekšrocība dzīvē ir arī tā, ka mana dzimtā valoda ir angļu. Mūsdienu pasaulē tas daudz ko atvieglo. Priecājos, ka man ir brīva pieeja tik daudz vērtīgiem materiāliem gan grāmatās, gan žurnālos, gan internetā, kuri bagātina manu profesionālo izaugsmi un praksi. Kolēģi bieži prasa manu palīdzību tulkošanā un stāsta, ka vēlētos labāk saprast angļu valodu, kas atvieglinātu pieeju noderīgiem materiāliem. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc veidoju šo vietni Latvijas skolotājiem.

Es esmu skolotāja

Esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju, mūzikas skolotāju, angļu valodas kā svešvalodas skolotāju bērniem no 4 līdz 18 gadiem, kā arī pieaugušajiem. Esmu strādājusi arī par pedagoga palīdzi bērniem ar īpašām vajadzībām un par pasniedzēju mūzikas pedagoģijā. Sāku strādāt Latvijā 1999. gada janvārī maza ciemata vidusskolā un uzreiz sapratu, cik grūti gāja tiem bērniem, kuri netika līdzi mācību vielai un kuriem vecāki mājās nepalīdzēja. Mācību procesā bija ļoti nepieciešama diferenciācija, lai katrs bērns varētu mācīties atbilstoši savām spējām, taču ļoti pietrūka resursu un jo īpaši skolotāju palīgu un skolotāju, kuri saprot, kā palīdzēt bērniem ar, piemēram, disleksiju vai uzvedības problēmām.

Man vienmēr sirdij tuvi ir bijuši bērni, kuriem ir grūtības gan mācībās, gan vispārīgi dzīvē. Tieši tāpēc, kad man parādījās iespēja strādāt par pedagoga palīdzi bērniem ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošā skolā, es biju ļoti priecīga. Šajā amatā man bieži nācās sarunāties ar vecākiem, lai labāk saprastu viņu bērna vajadzības. Tad es sāku sapņot par tādu atbalsta sistēmu, kas spētu daudzpusīgi palīdzēt bērniem, spētu saprast saistību, kas ir starp nelabvēlīgo bērnības pieredzi un mācīšanās un uzvedības grūtībām, kas meklētu radošus risinājumus kognitīvām, emocionālajām, sociālajām un fiziskajām vajadzībām un kas sadarbotos gan ar ģimeni, gan ar citiem speciālistiem un institūcijām. Sekojot savam sapnim, es sāku mācīties par mūzikas terapeiti un pakāpeniski aizgāju no pedagoģes amata.

Es esmu mamma

Mums ar vīru ir trīs bērni (18, 16 un 14 gadus veci) un trīs neoficiāli “adoptēti” bērni – tagad jau lieli puiši (30+ gadus veci), kuri bērnībā dzīvoja mums kaimiņos Latgalē. Viņu vecāki bija alkoholiķi. Mēs viņus barojām, vedām pie ārstiem, mazgājām viņu drēbes, palīdzējām atrast darbu… Atbalstījām, cik vien varējām, un vēl joprojām viņus ļoti mīlam.

Tāpat kā visi vecāki, esam izgājuši cauri dažādiem izaicinājumiem un grūtībām, kas saistīti ar bērnu izglītošanas procesiem. Viena no lielākajām grūtībām bija mūsu bērnu disleksija un lēnāka domāšana. Mācoties Latvijas skolās, bija skolotāji, kuri labprāt atbalstīja un palīdzēja, cik vien varēja, tomēr pietrūka zināšanu un materiālu, lai efektīvi atrisinātu problēmas, jo sevišķi tāpēc, ka mūsu bērni mācījās latviešu valodā, kas bija viņu otrā valoda, nevis dzimtajā – angļu – valodā. Cik reižu mana sirds lūza, dzirdot no sava bērna, atgriežoties mājās pēc stundām: “Esmu dumjš! Neko nevaru saprast!” Tā kā latviešu valoda nav arī mana dzimtā valoda, man bija grūti viņiem palīdzēt. Tāpēc ļoti jūtu līdzi tiem vecākiem, kuri labprāt palīdzētu saviem bērniem, bet dažādu iemeslu dēļ tomēr nespēj.

Lielajiem puišiem nelabvēlīgās bērnības pieredzes dēļ bija nopietnas problēmas skolā. Viens no mūsu audžudēliem cieta no ņirgāšanās, fiziskās vardarbības un vēl joprojām nemāk lasīt un rakstīt. Otrs audžudēls bija ļoti kautrīgs un noslēdzies sevī. Trešais iesaistījās kriminālās darbībās. Mēģinot viņiem palīdzēt un sniedzot atbalstu, mēs sapratām, cik ļoti nozīmīgs ir kaut vai viens cilvēks, kurš veido pozitīvas attiecības ar šiem bērniem un pusaudžiem, kuriem ir smaga dzīves pieredze. Šodien viņi visi dzīvo pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.

Es esmu mūzikas un spēļu terapeite

Latvijā mākslas terapeiti, t.sk. mūzikas terapeiti, ir ārstniecības personas, kuras reti kad strādā vispārizglītojošajās skolās. Beidzot mācības Liepājas Universitātē, es tomēr nolēmu izmantot savu jauno profesiju izglītības jomā ar bērniem, kuriem ir emocionālās, sociālās un uzvedības grūtības. Uzsākot šo darbu, man radās jautājums: ko darīt ar bērniem, kuri negrib izmantot mūzikas instrumentus muzikālai darbībai, bet gan drīzāk kā rotaļlietas, spēlējot paslēpes ar maniem instrumentiem, nevis improvizējot? Šis jautājums mani aizveda uz spēļu terapijas mācībām Londonā, kur ieguvu skaidru modeli tam, kā integrēt terapiju vispārizglītojošo skolu sistēmā. Tagad sevi uzskatu par spēļu terapeiti, kurai ir vairāk muzikālo prasmju un iespēju nekā tradicionālajam spēļu terapeitam.

Mans sapnis ir, ka visas Latvijas mākslu terapijas tiktu iekļautas katras vispārizglītojošās skolas atbalsta komandā. Es redzu mūsu piedāvājumu skolām kā ļoti vērtīgu un nepieciešamu. Manuprāt, skolas psihologi ir tik aizņemti ar testēšanu un papīra darbiem, ka viņiem pietrūkst laika terapeitiskam darbam ar bērniem. Mākslas un spēļu terapijām arī piemīt lieliskas iespējas palīdzēt tiem bērniem, kuriem nepatīk “sarunas terapija”.
Tomēr, lai kaut kas mainītos, ar terapiju vienu reizi nedēļā nepietiek – problēmas risināšanā ir jāiesaistās visai skolai. Tāpēc šogad Londonā pabeidzu mācības “Skola ar izpratni par traumu”. Mācījos, kā veidot skolu par drošu, dziedinošu vidi bērniem ar smagu dzīves pieredzi, balstoties uz neirozinātni, it īpaši uz pozitīvām attiecībām ar emocionāli pieejamiem pieaugušajiem ikvienam bērnam.

Es esmu Latvijas pilsone

Dzīvoju Latvijā jau 21 gadu un šeit jūtos pilnīgi kā mājās. Esmu tik pateicīga par visiem kolēģiem skolās, kurās esmu strādājusi, par augstāko izglītību mūzikas terapijā, kuru pabeidzu Liepājas Universitātē, un par draugiem un kaimiņiem, kuri man vienmēr palīdz. Es uzskatu par privilēģiju dzīvot tik skaistā valstī, runāt tās valodā, svinēt tās svētkus un nepārtraukti iepazīt tās kultūru, tradīcijas un vēsturi. Tāpēc 2019. gadā nolēmu kļūt par Latvijas pilsoni. Kopš tā laika esmu daudz domājusi par atšķirību starp pilsonību un tautību. Nekad nevarēšu sevi saukt par latvieti, un reizēm cilvēki man pārmet par to, ka es kā angliete nesaprotu latviešu kultūru. Tomēr es to uzskatu par iespēju uzlabot savas zināšanas un attieksmi, rūpīgi uzklausot kolēģus un draugus. Piedāvāju šo vietni ar cerību, ka tā kalpos par “tiltu” starp manu pieredzi Anglijā un Latvijā.

Vienmēr esmu atvērta lasītāju komentāriem, ieteikumiem un atsauksmēm!