Pozitīvu attiecību veidošana ar pusaudžiem var būt ļoti sarežģīta, tomēr šādas attiecības ir būtiskas, lai skolās izveidotu optimālu mācību vidi. Vēlos dalīties ar jums stāstā, kas, cerams, iedvesmos izmantot mūziku attiecību veidošanā, lai veicinātu dziedināšanu jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību, zaudējumus, nabadzību un guvuši dažādas citas nelabvēlīgas dzīves pieredzes.
Pēc būtības esmu introverta, tāpēc ne īpaši izbaudu lielo grupu spēles un aktivitātes vasaras nometnēs. Tā vietā izvēlos individuālas sarunas ar citiem nometnes dalībniekiem klusos nostūros. Kādu vasaru biju brīvprātīgā nometnē pusaudžiem, kuri dzīvo bērnu namos. Brīvajā laikā parunāju ar meiteni, kura pirms pieciem gadiem bija spiesta pārtraukt ģitārspēles apguvi, jo viņas audžumamma uzskatīja, ka mūzikai viņas dzīvē ir pārāk liela loma. Tāpēc viņai nebija īpaša vaļasprieka vai aizraušanās. Pajautāju viņai, vai viņa vēlētos no sava tālruņa atskaņot man savu mīļāko dziesmu, un viņa neticīgi atbildēja: “Nopietni?! Tu gribi klausīties MANU mūziku?” Pēc tam viņa atskaņoja man ļoti spēcīgu dziesmu, kurā ļoti kontrastēja izsmalcināts skaistums un gandrīz ellišķīgs neglītums. Dziesmu varat noklausīties šeit:

Pēc nometnes sameklēju dziesmas tekstu un atklāju, ka tas atspoguļo tik daudz to bērnu un jauniešu problēmu, kuri ir piedzīvojuši traumatiskus notikumus un vienlaikus gan vēlas veidot saikni ar apkārtējiem, gan dara visu, lai pārliecinātu citus NEtuvoties, tādējādi cenšoties pasargāt sevi no iespējamas sāpīgo situāciju atkārtošanās. Lūk, piedziedājuma tulkojums, kurā šis iekšējais konflikts ir ļoti skaidri attēlots:

Ja es ielaistu Tevi iekšā, Tu tāpat gribētu doties prom
Ja es izstāstītu Tev patiesību, Tu tiektos pēc meliem
Ja es Tev pateiktu visu, ko esmu glabājis sevī iekšā, tas radītu jucekli, ko mēs nespētu savākt
Ja Tu sekosi man, Tu apmaldīsies
Ja Tu centīsies piekļūt tuvāk, mēs zaudēsim saikni

Neaizej, es nespēju būt viens
Neaizej, es nespēju būt viens
Sargā mani no tiem, kas naktīs mani apsēduši
Es nespēju dzīvot ar sevi, tādēļ, paliec ar mani šonakt.
Neaizej, es nespēju būt viens.

(“Don’t Go” by Bring Me the Horizon)

Mana saruna ar šo meiteni bija vienreizēja saikne, kas radās, mums vienkārši kopā noklausoties dziesmu. Mums nebija dziļas sarunas par dziesmas teksta nozīmi vai mūzikas stilu un, iespējams, nekad neuzzināšu, cik lielu iespaidu uz viņu atstāja mūsu pabūšana kopā. Tomēr mūs kā skolotājus (vai sociālos darbiniekus, terapeitus, audžuvecākus u.c.) šis stāsts varētu iedvesmot aicināt jauniešus dalīties ar mums savā mūzikā, jo tas ir spēcīgs veids, kā radīt saikni, it īpaši, ja sarunāšanās ir sāpīga vai sarežģīta. Bieži dzirdu vecāku un skolotāju stāstus par jauniešiem, kuri atsakās iet uz konsultācijām mācību priekšmetos, kuros viņiem ir nesekmīgas atzīmes. Kā domājat, kas mainītos, ja mēs pirms mācību darba sākšanas aicinātu viņus ieslēgt telpā savu iecienītāko mūziku? Un ja mēs darītu visu iespējamo, lai šajā mūzikā rastu kaut ko tādu, ko varētu novērtēt? Vai arī izrādītu interesi par skolēna zināšanām par dziedātāju?

LABĀKAIS man zināmais veids attiecību radītas traumas ārstēšanai ir jaunu, drošu un uzticamu attiecību veidošana ar cilvēkiem, kuri neatkārtos agrāk pieredzēto vardarbību vai manipulācijas. To sasniegt var būt neticami grūti, jo sākotnējā traumatiskā pieredze izveido spēcīgu aizsardzību PRET šādām attiecībām. Tomēr mūzikas klausīšanās kopā var būt spēcīgs līdzeklis maigai šo aizsardzības sienu pārvarēšanai. Aicinu jūs to izmēģināt! Psiholoģe Karīna Pērvisa saka: “Katrs bērns ir viena gādīgā pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta.” Mēs kā skolotāji varam būt vieni no šiem pieaugušajiem un piedalīties dziedināšanas procesā, kas var kļūt par veiksmes stāstu.

Autore: Keitija Rota