Labs veids, kā veidot sadarbību ar audžuvecākiem vai vecākiem, kuri ir adoptējuši bērnu, ir lūgt viņiem sniegt noderīgu informāciju par savu bērnu, lai skolas personāls labāk saprastu bērna pagātni, vajadzības, stiprās puses un grūtības, kā arī efektīvākās metodes, kā palīdzēt viņam mācīties un nomierināties. Te ir piemērs, ko kāds tētis rakstīja par savu adoptēto astoņgadīgo dēlu pirmajā personā, no bērna pozīcijas. Vecāki augsti novērtēs iespēju stāstīt svarīgo informāciju par savu bērnu un dalīties pieredzē par uzvedības jautājumiem, lai veidotu sadarbības komandu bērna labā. Skola varētu piedāvāt veidlapu, ko vecāki var aizpildīt ar vajadzīgo informāciju.

INFORMĀCIJA PAR JĀNI (vārds ir mainīts, lai saglabātu anonimitāti)

Kā sauc cilvēkus, kuri man ir svarīgi?

Mamma, tētis, ome, opis, brāļi Kristaps un Mikus, krusttēvs Andris, suns Oto.

Mazliet par manu pagātni.

Pirmajos dzīves gados es cietu no nopietnas vecāku nevērības. Bieži biju izsalcis, par ko liecina mana izturēšanās pret ēdienu (ēdu lielā steigā, bez pauzes starp kumosiņiem, nesagriežu ēdienu saprātīgi mazos gabalos, ēdot nosmulējos – jums ir jāuzstāj, lai es noslaucītu seju). Es kļūstu apsēsts ar ēdienu, ja tas ir redzams. Es arī noslēdzos, kad tuvojas laiks uzkodām vai ēdienam, jo uztraucos par iespēju, ka man nedos ēst.

Mani bieži atstāja uz ilgu laiku netīrās autiņbiksēs. Tāpēc neiemācījos apzināties vajadzību apmeklēt tualeti. Tagad pārsvarā esmu tīrs un sauss, bet tikai tāpēc, ka mani vecāki un skolotāji regulāri mani aizsūta uz tualeti. Es māku jums izstāstīt, ka man vajag čurāt, un varu apzināties vajadzību iet uz tualeti, tomēr ne vienmēr. Man vajag palīdzību, lai atpazītu ķermeņa signālus. Pirmajās dažās mācību gada nedēļās lūdzu palīdzēt man izveidot tualetes apmeklējuma rutīnu, regulāri aizsūtot mani uz tualeti. Ir labi to darīt pirms katras stundas, lai stundas sākumā varētu pilnībā iesaistīties mācību procesā un pēc iespējas ilgāk koncentrēties uz tās vielu.

Traumas palaidējmehānismi.

Izsalkums, skaļas balsis, skaļi trokšņi.

Kā es izrādu savas vajadzības?

Pārsvarā esmu ļoti priecīgs puisis. Ja tāds neesmu, tas nozīmē, ka man vajag palīdzību. Es vai nu noslēgšos, vai sākšu uzvesties agresīvi (skaļi kliedzot vai šņukstot), un tas nozīmē, ka man vajag uz tualeti.
Man ir grūtības ilgi koncentrēties jebkurai aktivitātei pat tad, ja man tā ļoti patīk. Tas ir tāpēc, ka manas fiziskās vajadzības novērš uzmanību. Man patīk darboties kopā ar citiem, un es negribu pārtraukt kopīgas aktivitātes, tāpēc izvēlos piečurāt bikses, nevis iet prom no klases uz tualeti. Tagad man iet daudz labāk ar šo problēmu, jo varu ilgāk noturēt visu iekšā, taču tad, kad urīnpūslis paliek pilnāks, es vairs nevaru pilnībā iesaistīties mācību procesā. Tad gaidīšu līdz pēdējam brīdim, pirms iet uz tualeti, un bieži vien nepaspēju laikā.
Man patīk cilvēkus apskaut/samīļot, bet reizēm neievēroju robežas. Es nesaprotu situācijas, kad citi negrib ar mani spēlēties, un reizēm ļoti uzstājīgi spiežu viņus to darīt. Cilvēkus saucu par labākajiem draugiem pat pirms iepazīšanās. Es neredzu pazīmes, ka cilvēki nevēlas ar mani spēlēties. Ja vecāki mani iepazīstina ar jaunu cilvēku, viņu saucot par “Dod pieci draugu”, saprotu, ka tas ir cilvēks, kuru es neapskaušu, bet kurš tomēr ir droša persona.
Reizēm man ir vajadzīga palīdzība, lai nomierinātos.
Man vienmēr vajag skaidras robežas. Tās liek man justies droši.

Aprūpes vajadzības:

  • Pieskāriens – man patīk pieskārieni, jo tie man ir kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumi. Man vajag palīdzību, lai ievērotu citu cilvēku personīgās robežas. Es saprotu, ka ir dažādas zonas ap katru cilvēku. Sarkanā zona ir pārāk tuvu cilvēkam. Ja esmu tajā zonā, man vajag paspert soli atpakaļ. Oranžā zona ir tuvu cilvēkam, bet es varu lūgt atļauju tajā ienākt. Zaļā zona ir visas pārējās vietas.
  • Tualetes apmeklējumi (!!) – mans urīnpūslis ir ļoti mazs. Ja tajā ir pat neliels urīna daudzums, tas var būtiski ietekmēt manu spēju koncentrēties un labi uzvesties. Mani vajag sūtīt uz tualeti ik pēc 45–60 minūtēm. Ja pieaugušie izveido man skaidru tualetes apmeklējumu rutīnu, esmu ļoti atsaucīgs un gatavs sadarboties. Piemēram, ja skolotājai ir modinātājs uz galda vai uz interaktīvās baltās tāfeles, es mazāk strīdēšos, kad mani sūta uz tualeti. Ja tūlīt sāksies jauna aktivitāte vai ir našķu vai pusdienu laiks, lūdzu pārliecināties, ka es aiziešu uz tualeti PIRMS tam. Ja tikko esmu padzēries, man uzreiz jāiet uz tualeti. Garajā starpbrīdī neļaujiet man iet spēlēties, kamēr neesmu apmeklējis tualeti (visiem pieaugušajiem, kuri mūs pieskata garajā starpbrīdī vai pagarinātajā grupā, tas ir jāzina). Tas ir laiks, kad man visbiežāk notiek nelaimes gadījumi.
  • Ģērbšanās – es varu apģērbties pats, bet man ir vajadzīga palīdzība ar pogām, jo pirkstiem nepietiek spēka. Šogad man ir drēbes bez pogām, lai nebūtu tik grūti ģērbties pašam. Es ģērbjos lēni, bet atpakaļskaitīšana no 30 līdz nullei palīdzēs man paātrināties. Reizēm es varu gulēt uz grīdas un atteikties ģērbties. Tādā gadījumā lūdzu ignorēt mani, jo galu galā es to izdarīšu. Neapģērbiet mani, jo es to māku pats. Zinu, ka ir vieglāk, ja to izdarāt jūs, bet man vajag trenēties. Tāpēc, lūdzu, nedariet to manā vietā.

Lietas, kas man palīdz mācīties:

  • Skaidra rutīna;
  • regulāri tualetes apmeklējumi;
  • augstas prasības (es mēdzu izlikties, ka kaut ko nemāku, lai gan īstenībā ļoti labi varu paveikt pats, jo esmu iemācījies, ka skolotāja vai skolotāja palīgs to izdarīs manā vietā. Jums ir jāpieprasa, lai es veicu savus pienākumus pats);
  • atgādinājumi (es māku lasīt un rakstīt, bet reizēm vajag man atgādināt, ka visus burtus zinu un ka māku izlasīt veselus vārdus);
  • atgriezeniskā saite (man neiet tik viegli ar skaitļiem, bet es tos varu atpazīt līdz 50. Lūdzu dot atgriezenisko saiti maniem vecākiem, lai viņi zinātu, kā labāk man palīdzēt mājās, jo viņi noteikti to arī darīs).

Manas stiprās puses:

Esmu priecīgs puisis, kuram patīk būt kopā ar citiem. Pārsvarā man ļoti patīk būt skolā. Man patīk spēlēties, esmu labsirdīgs un izrādu rūpes par citiem. Esmu empātisks un izpalīdzīgs. Lūdziet manu palīdzību sakārtot klasi vai kaut ko izdalīt klasesbiedriem. Man ļoti patīk izdalīt uzkodas. Es varu uzrakstīt gandrīz visus burtus, bet man tas nepatīk, jo prasa lielas pūles. Es labi māku lasīt. Lasu mājās, un man ļoti patīk pasakas. Es arī esmu sācis lasīt bibliotēkas zinātniskās grāmatas kopā ar tēti.

Lietas, kas sagādā grūtības:

  • Aktivitātes, kas prasa sīkās motorikas prasmes;
  • nomierināšanās;
  • dalīšanās ar rotaļlietām;
  • savas rīcības seku izpratne;
  • lēmumu pieņemšana;
  • citu cilvēku nevēlēšanās komunicēt ar mani, atstumšana;
  • pāreja no vienas aktivitātes uz nākamo.

Kas mani nomierina?

Es esmu iemācījies “emociju regulēšanas zonu” modeli, kurā zaļā krāsa nozīmē, ka esmu mierīgs, spēju racionāli domāt un mācīties, oranžā krāsa nozīmē, ka sāku uztraukties, justies neērti vai kļūstu nemierīgs, sarkanā krāsa nozīmē, ka jau esmu stāvoklī “bēgt, cīnīties vai sastingt”, nespēju vairs racionāli domāt un varbūt reaģēšu ļoti strauji un spēcīgi, ja jutīšos apdraudēts. Zilā krāsa savukārt nozīmē, ka krīzes brīdis jau ir pārgājis un man vajag pieaugušo palīdzību, lai nomierinātos un pārdomātu notikušo, drošo, atbalstošo attiecību kontekstā. Es saprotu šīs zonas un spēju pastāstīt, kurā no tām atrodos konkrētajā brīdī. Ja esmu satraukts, varbūt teikšu, ka “krāsas ir sajauktas”. Tad man vajag klusu, mierīgu vietu, kādu mīkstu mantu, ko samīļot, vai grāmatu, ko lasīt. Visas šīs lietas man palīdz nomierināties.

Svarīgi ieteikumi:

  • Pagātnē mani bieži atstūma un atstāja novārtā. Ja tagad mani sūta prom no klases vai neļauj piedalīties kopīgās aktivitātēs, tas varētu man atgādināt šo smago pieredzi. Tāpēc efektīvākā disciplīnas metode man būtu iekļaušana ar pieaugušā atbalstu (angl. time-in), nevis pārtraukuma metode vai “stopkrēsls” (angl. time-out) (vairāk par šo metodi var lasīt šeit).
  • Es nevaru uzvesties labi, lai vēlāk saņemtu apbalvojumu/atzinumu par labu uzvedību, man tas ir pārāk grūti. Labāk pastāstiet man par apbalvojumu brīdī, kad to man jau pasniedz. Klases audzinātājai ir maisiņš ar našķiem, ar kuriem mani var apbalvot par labu uzvedību. Viņa to var nodot citu priekšmetu skolotājiem, lai arī viņi to varētu izmantot. Ja maisiņš ir tukšs, paziņojiet par to maniem vecākiem, lai viņi to papildinātu.
  • Es bieži negribēšu atstāt klasi, lai dotos uz citu nodarbību. Klase ir kā manas mājas, un visur citur jūtos nedroši. Iedrošiniet un mudiniet mani iet, jo man kļūs labāk, tiklīdz būšu ceļā. Ja atsakos pildīt kādu uzdevumu, labāk nogaidīt, kamēr to izpildīšu, jo zinu, ka varu iet pusdienās vai spēlēties tikai tad, kad būšu izdarījis to, kas man jāizdara.
  • Es varu pāriet uz nākamo stundu, aktivitāti vai uzdevumu vieglāk, ja jūs to padarīsiet par sacensībām, piemēram: “Kurš pirmais saliks uz galda visu nepieciešamo matemātikas stundai?” vai “Pa kluso sadosimies rokās un būsim pirmie, kuri stāsies rindā pie durvīm, lai ietu pusdienās!”

Tēmas un dienas, kas sagādā grūtības:

Mātes diena, bēbīšu fotogrāfijas, Valentīndiena (es tiku izņemts no savas ģimenes ap šo datumu), dienas vai nedēļas, kas ir neparastas vai ārpus ikdienas režīma, piemēram, projektu nedēļa vai pēdējās mācību gada nedēļas.

Autori: Keitija Rota un Skots Viliss