Pastāstīšu mazliet par sevi – par piecām dzīves lomām hronoloģiskā secībā, kuras paskaidro manu motivāciju veidot šo vietni.

Angliete

Esmu dzimusi un izaugusi Londonā. Pabeidzu vidusskolu tur, un pēc tam mācījos par sākumskolas skolotāju ar mūzikas specialitāti Eksteras Universitātē. Līdz ar to, man ir pieredze Anglijas izglītības sistēmā gan kā skolniece, gan kā skolotāja. Kamēr es tur dzīvoju, bija dažas lietas, par kurām es nemaz nedomāju, jo tās bija pašas par sevi saprotamas. Tikai tad, kad pārvācos uz citu zemi, kur tās lietas nebija plaši pieņemtas, es sāku par tām domāt. Piemēram:

• par skolotāju palīgiem, kuriem nebija vajadzīga pedagoga izglītība, lai atbalstītu bērniem, kuriem bija grūti sekot līdzi vai uzvesties mierīgi stundās,  un palīdzētu skolotājiem sagatavot mācību materiālus;
• par 20 minūšu starpbrīžiem ārā rīta vidū visiem bērniem katru dienu, kad viņi brīvi varēja spēlēties, bļaut, izlādēt fizisko enerģiju un attīstīt sociālās prasmes;
• par to, ka špikošana ir stingri aizliegta, ar nopietnām sekām ja tu tiktu noķerts to darot.

Man arī ir tāda priekšrocība dzīvē, ka mana dzimtā valoda ir angļu. Mūsdienas pasaulē tas daudz ko atvieglo. Priecājos, ka man ir brīva pieeja pie tik daudz vērtīgiem materiāliem gan grāmatās, gan žurnālos, gan internetā, kuri bagātina manu profesionālo izaugsmi un praksi. Kolēģi bieži prasa manu palīdzibu ar tulkojumiem un viņi arī stāsta, ka vēlētos labaķ saprast angļu valodu, lai vieglāk tiktu pie noderīgiem materiāliem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc veidoju šo vietni Latvijas skolotājiem.

Skolotāja

Esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju, mūzikas skolotāju, angļu valodas kā svešvalodas skolotāju bērniem no 4 līdz 18 gadiem, kā arī pieaugušajiem, pedagoga palīgu bērniem ar īpašām vadzībām un par pasniedzēju mūzikas pedagoģijā. Sāku strādāt Latvijā 1999. gada janvārī mazā ciemata vidusskolā un uzreiz sapratu, cik grūti gāja tiem bērniem, kuri netika līdzi mācību vielai, un kuriem vecāki mājās nepalīdzēja. Mācību procesā bija ļoti nepieciešama diferenciācija, lai katrs bērns varētu mācīties atbilstoši savām spējām, taču ļoti pietrūka resursu un jo īpaši skolotāju palīgu un skolotāju, kuri saprata, kā palīdzēt bērniem, piemēram, ar disleksiju vai uzvedības problēmām.

Līdz ar to, ka man vienmēr uz sirds bija bērni, kuriem ir gan mācīšanās, gan vispārīgās dzīves grūtības, kad man parādījās iespēja strādāt par pedagoga palīgu bērniem ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošā skolā, es biju ļoti priecīga. Tajā amatā man bieži nācās parunāties ar vecākiem, lai labāk saprast viņu bērna vajadzībām. Es tad sāku sapņot par atbalsta sistēmu kas spētu daudzpusīgi palīdzēt bērniem, kas saprastu sakarus starp nelabvēlīgo bērnības pieredzi un mācīšanās un uzvedības grūtībām, kas meklētu radošus risinājumus kognitīvām, emocionālām, sociālām un fiziskām vajadzībām un kas sadarbotos gan ar ģimeni, gan ar citiem speciālistiem un institūcijām. Sekojot savam sapnim, es sāku mācīties par mūzikas terapeitu un pakāpeniski aizgāju no pedagoga amata.

Mamma

Mums ar vīru ir trīs bērni (18, 16 un 14 gadus veci), un trīs neoficiāli ‘adoptēti’ bērni – jau lieli puiši (30+ gadus veci), kuri dzīvoja mums kaimiņos Latgalē, un kuru vecāki bija alkoholiķi. Mēs viņus barojām, vedām pie ārstiem, mazgājām viņu drēbes, palīdzējām atrast darbu, … atbalstījām cik vien varējām un vēl joprojam viņus ļoti mīlam.

Tāpat kā visi vecāki, esam izgājuši cauri visādiem izaicinājumiem un grūtībām sakarā ar bērnu izglītošanas procesiem. Viena no lielākām grūtībām bija disleksija un lēna domāšana. Mācoties Latvijas skolās, bija skolotāji kuri labprāt atbalstīja un palīdzēja, cik vien varēja, bet tomēr pietrūka zināšanas un materiālus, lai efektīvi atrisināt problēmas, it sevišķi tajā, ka bērni mācījās savā otrajā valodā, nevis dzimtajā. Un protams bija arī skolotāji, kuri nepalīdzēja, bet darīja situāciju vēl grūtāku, vadot stundas tik ātrā tempā, ka bērni nevarēja sekot līdzi. Cik reizes mana sirds lūza dzirdot no sava bērna, kad atgriežās mājās pēc stundām, “Esmu dumjš! Neko nevaru saprast!” Līdz ar to, ka latviešu valoda arī nav manā dzimtā valoda, man bija grūti viņiem palīdzēt. Tāpēc ļoti jūtu līdzi tiem vecākiem, kuri labprāt palīdzētu saviem bērniem bet, dažādu iemeslu dēļ, tomēr nevar.

Lieliem puišiem, nelabvēlīgās bērnības pieredzes dēļ,  bija nopietnas problēmas skolā. Viens no tiem cieta no ņirgāšanās, fiziskās vardarbības un vēl joprojām nemāk lasīt un rakstīt, otrs bija ļoti kautrīgs un ieslēgts sevī, un trešais iesaistījās kriminālā darbībā. Mēģinot viņiem palīdzēt un atbalstīt mēs sapratām, cik ļoti nozīmīgs ir kaut viens cilvēks, kas veido pozitīvas attiecības ar bērniem un pusaudžiem, kuriem ir smaga dzīves pieredze. Šodien viņi visi dzīvo produktīvi un laimīgi.

Mūzikas un spēļu terapeite

Latvijā mākslas terapeiti (t.sk. mūzikas terapeiti) ir ārstniecības personas, kuras reti kad strādā vispārizglītojošās skolās. Beidzot mācības Liepājas universitātē es tomēr nolēmu izmantot savu jauno profesiju izglītības jomā, ar bērniem, kuriem ir emocionālās, sociālās un uzvedības grūtības. Uzsākot šo darbu, man parādījās jautājums – “Ko darīt ar bērniem, kuri negribēja izmantot mūzikas instrumentus muzikālai darbībai, bet drīzāk kā rotaļlietām, spēlējot paslēpes ar maniem instrumentiem nevis improvizējot? Šis jautājums mani veda uz spēļu terapijas mācībām Londonā, kur es ieguvu skaidru modeli, kā integrēt terapiju vispārizglītojošā skolas sistēmā. Tagad sevi uzskatu kā spēļu terapeiti, kurai ir vairāk mūzikālo prasmju un iespēju nekā parastajam spēļu terapeitam.

Mans sapnis ir, ka visas Latvijas mākslu terapijas tiktu iekļautas katrā vispārizglītojošās skolas atbalsta komandā. Es redzu mūsu piedāvājumu skolām kā ļoti vērtīgu un nepieciešamu. Manuprāt, skolas psihologi ir tik aizņemti ar testēšanu un papīra darbiem, ka viņiem pietrūkst laika terapeitiskām darbam ar bērniem. Mākslu un spēļu terapijām arī piemīt lieliskās iespejās palīdzēt bērniem, kuriem nepatīk ‘sarunas terapija’.

Tomēr, lai kaut kas mainītos, ar terapiju vienu reizi nedēļā nepietiek – problēmas risināšanā ir jāiesaistās visai skolai. Tāpēc šogad pabeidzu vēl mācības Londonā – “Skola ar izpratni par traumu”. Mācījos, kā veidot skolu par drošu, dziedinošu vidi bērniem ar smagu dzīves pieredzi, balstoties uz neirozinātni, it īpaši uz pozitīvām attiecībām ar emocionāli pieejamiem pieaugušajiem.

Latvijas pilsone

Dzīvoju Latvijā jau 21 gadu un šeit jūtos pilnīgi kā mājās. Esmu tik pateicīga par visiem kolēģiem skolās, kurās esmu strādājusi, par augstāku izglītību mūzikas terapijā, kuru pabeidzu Liepājas Universitātē un par draugiem un kaimiņiem, kuri man vienmēr palīdz. Es uzskatu par privilēģiju dzīvot tik skaistā valstī, runāt tās valodā, svinēt tās svētkus un nepārtraukti iepazīt tās kultūru, tradīcijas un vēsturi. Tāpēc 2019. gadā nolēmu kļūt par Latvijas pilsoni. Kopš tā laika, esmu daudz  domājusi par atšķirību starp pilsonību un tautību. Nekad nevarēšu sevi saukt par latvieti, un reizēm cilvēki mani pārmet par to, ka es, kā angliete, nesaprotu latviešu kultūru. Tomēr es to uzskatu par iespēju uzlabot savas zināšanas un attieksmi, rūpīgi uzklausot kolēģus un draugus. Piedāvāju šo vietni ar cerību, ka tā kalpos par ’tiltu’ starp manu pieredzi Anglijā un Latvijā. Vienmēr esmu atvērta lasītāju komentāriem, ieteikumiem un atsauksmēm!