Aizrādījuma vietā es jautāju - vai viņai viss kārtībā?

Aizdomīga vēstule

Šī gada martā es Feisbukā saņēmu mazliet aizdomīgu vēstuli. Neatpazinu sūtītāja vārdu, un tāpēc man radās aizdomas. Internetā meklēju informāciju par personu, kura sūtījusi ziņojumu, un tad atcerējos …

Biju sākusi franču valodas stundu septītajā klasē. Pavisam parasta stunda – nekas īpašs. Paskaidrojot galveno mācību vielu, es pamanīju, ka Sara (nav viņas īstais vārds) cēla torni no visiem mācību piederumiem, kas viņai bija uz galda.

Meitenes uzvedība traucēja citus un mani kaitināja

Tas traucēja citus skolēnus, novēršot uzmanību no manis teiktā, un mani kaitināja. Man jau prātā bija ar dusmīgu sejas izteiksmi viņai lūgt to nedarīt. Tomēr es uz brīdi apstājos.  Saras uzvedība nebija viņai raksturīga. Es nolēmu vadīt stundu, ignorējot notiekošo.
Kad klase sāka pildīt uzdevumu, es piegāju pie Saras un klusā, maigā balsī čukstēju, ka gribētu ar viņu parunāties stundas beigās. Iekšēji es laikam biju mazliet aizkaitināta, bet tomēr runāju mierīgā balss tonī.

Aizrādījuma vietā es vienkārši un labsirdīgi jautāju – vai viņai viss kārtībā?

Noskanēja zvans, un visi skolēni aizgāja, izņemot Saru. Piegāju un apsēdos viņai blakus. Aizrādījuma vietā es vienkārši un labsirdīgi jautāju – vai viņai viss kārtībā? Meitene tūlīt sāka raudāt un pēc dažām minūtēm man paskaidroja, ka vecāki šķiras, un Sarai bija jāizvēlas, ar kuru no viņiem dzīvot kopā. Protams, viņa par to domāja visu laiku – meitenes prāts bija tik aizņemts, ka nespēja koncentrēties mācību laikā (kaut viņa arī parasti nebija paraugskolniece manās stundās). Mēs par to mazliet parunājāmies, un tad, kad bija nomierinājusies, viņa aizgāja uz nākamo stundu, bet es turpināju savu dienu kā parasti.  Es pieminēju mūsu sarunu Saras klases audzinātājai.

Labestības un pacietības spēks

Un tad. . . 18 gadus vēlāk, 2020. gada martā . . . “aizdomīgā” vēstule. Sara mani bija atradusi Feisbukā un gribēja pateikties  par to, ka es viņu biju uzklausījusi pirms tik daudziem gadiem. Bijusī skolniece to atcerējās! Mana izvēle reaģēt mierīgi uz viņas uzvedību atstāja savas pēdas. Es neko īpašu nedarīju. Mēs visi esam spējīgi reaģēt labestīgi un pacietīgi pat tad, kad mēs varbūt to īsti negribam. Bet, ja tā varētu, tad patiešām spētu kādam bērnam palīdzēt.

Džekelīna Čītema ir mācījusi vācu un franču valodu 20 gadus 3 dažādās skolās. Pa šo laiku viņa ir arī uzņēmusies dažādus papildus pienākumus; viņa ir bijusi metodiskā darba vadītāja svešvalodu fakultātē; audzināšanas darba organizatore vairākām klasēm un nesen arī metodiskā darba vadītāja atbalstam skolēniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā valoda. Viņa ir mūžizglītības piekritēja un katru gadu cenšas iemācīties kaut ko jaunu. Pēdējos gados viņa ir iemācījusies distanču slēpošanu un “ceroc” dejas. Pašlaik viņa studē psiholoģisko konsultēšanu un māca svešvalodas vidusskolas klasēm.

Korektore: Indra Rone