Autore: Nikola Maršala. Tulkots no angļu valodas ar autores atļauju. Viņa aicina tos, kuri var lasīt angļu valodā, apskatīt bezmaksas resursus šeit: www.bravehearteducation.co.uk/free-resources/

Domājot par galvenajiem elementiem, lai palīdzētu bērniem, kuri ir piedzīvojuši kompleksu attīstības traumu, man šķiet ļoti svarīgi runāt par nepieciešamajiem resursiem tieši jums, skolotāji. Bieži vien progress šķitīs tik ļoti lēns, jo liksies, ka tas, ko jūs mēģināt paveikt ar šādiem bērniem, ir bezcerīgi, ka viņi nekad nemainīsies.
Jums ir nepieciešami divu veidu resursi  – gan tie, kuri atrodas tevī iekšā, gan tie, kuri ir ārpus tevis. Šajā rakstā izgaismosim abus veidus!

Iekšējie resursi

Mazi solīši, nevis lieli lecieni

Autors Džefs Olsons (Jeff Olson) ir izveidojis teoriju ar angļu nosaukumu “The Slight Edge”. Ir grūti to tulkot latviski, bet doma ir par pārmaiņām ar “maziem soļiem”. Galvenā ideja ir, ka mēs bieži meklējam lielus pārmaiņu “lēcienus”, ātrus rezultātus un risinājumus, kuri veicinātu radikālus pavērsienus. Taču visbiežāk tas, kas īsti ir vajadzīgs, ir mazi solīši uz priekšu jeb daudz mazu eļļas pilienu uz durvju eņģēm, kas ļautu mums atslēgt kaut ko sev pašiem vai tiem bērniem, ar kuriem mēs strādājam.

Domājot par saviem skolēniem, skolotāji parasti gribētu mācību gada laikā redzēt lielu progresu gan mācībās, gan uzvedībā, gan attieksmē. It sevišķi tajos skolēnos, kuri mums sagādā grūtības ar savu izaicinošo uzvedību. “Kaut šajā mācību gadā viss mainītos par 100%!” –  Ja izsakām savu vēlmi šādi – kā milzīgu lēcienu – tā var šķist nesasniedzama. Bet tomēr, vai pastāv iespēja, ka cilvēks varētu mainīties 0,3 % katru dienu? Ja tā notiktu, tad līdz gada beigām būtu liels uzlabojums un progress – pat vairāk par 100%.
Tātad maziem progresa solīšiem, kurus redzam ikdienā,  ir milzīga nozīme bērna ilgtermiņa attīstībā. Katru dienu pastāv iespēja spert mazu soli tuvāk uzlabojumam emocionālajā, kognitīvajā vai sociālajā attīstībā. Un, protams, domājot tīri matemātiski, tie 100% neietver “ripojošā akmens” efektu jeb virzību uz priekšu, kas kļūst arvien lielāka ar katru mazu uzlabojumu.  Jo vairāk jūs varat veicināt virzību uz priekšu, palīdzot šiem bērniem, jo lielāks potenciāls viņu labvēlīgai attīstībai.

Izturība un intuīcija

Viens no iekšējiem resursiem, kas jums būs nepieciešams, ir izturība, lai jūs nepadotos darbā ar šiem bērniem.  Lai cik neliels varētu šķist progress, ar jūsu palīdzību viņi tomēr virzās uz priekšu.
Vēl viens iekšējais resurss, kas mums ir nepieciešams, ir spēja uzticēties savam intuīcijai. Mums visiem mēdz būt tāda sajūta – vai mēs to saucam par intuīciju, instinktu, sesto prātu vai чуй. Tā ir sajūta, kas veidojas par kādu situāciju – varbūt sajūta, ka kāds bērns ir pakļauts vardarbības riskam vai ka viņam vajag citādu pieeju nekā pārējiem bērniem, vai ka šī bērna labā jums jārīkojas pretēji pieņemtajām normām.
Ir daudzas lietas, kas var aizkavēt mūsu rīcību, kuras pamatā ir uzticēšanās mūsu nojautai. Viena no tām varētu būt mūsu rakstura iezīme – tendence vilcināties. Reizēm mēs skaidri zinām, kas ir jādara, bet baidāmies rīkoties. Kas notiktu, ja mēs spertu drosmīgu soli, mēģinot sasniegt kaut ko lielu? Kādas iespējas varētu pavērties?

Fokuss uz pašu svarīgāko

Tiem, kuriem patīk par daudz domāt un pārdomāt, Malkolms Gledvels (Grāmatas “Talanta kods. Ceļš uz izcilību.” autors – Malcolm Gladwell) ir sarakstījis grāmatu “Acumirklis” (Blink – 2015), kurā tiek aplūkota mūsu tūlītējā reakcija uz situācijām, kuras pēc tam pārdomājam, pārliecinot sevi nedarīt to, kas sākotnēji šķita pareizi.  Te ir citāts no grāmatas, lai mudinātu vairāk domāt par to, kā nedomāt par daudz!
“Stāsts ir par neatliekamās medicīnas centra vadītājiem kādā no Čikāgas slimnīcām. Pirms dažiem gadiem viņi mainīja veidu, kā diagnosticēt infarktu.  Ārstiem tika likts vākt mazāk informācijas par saviem pacientiem, mudinot viņus pievērsties tikai viskritiskākajiem faktiem par slimniekiem, kuri cieš no sāpēm krūtīs – kā asinsspiediens un EKG -, ignorējot visu pārējo – kā pacienta vecums, svars un veselības vēsture.  Un kas notika? Šī slimnīca ir viena no labākajām Amerikas Savienotajās Valstīs, diagnosticējot sāpes krūtīs.” /Malkolms Gledvels/

Domājot par to, ko jūs jau zināt par saviem audzēkņiem, kuriem ir emocionālās, sociālās, uzvedības vai mācīšanās grūtības, kādas būtu kritiskākās lietas, uz kurām fokusēties? Kas šobrīd ir pats svarīgākais viņu dzīvēs? Draudzība, drošība, lasītprasme vai spēja izteikties? Kā jūs varat panākt lāzera fokusu uz šīm lietām viņu labā?

Ārējie resursi

Japāņu uzņēmumi izmanto jēdzienu “kaizen”, kas nozīmē “uzlabošana” vai “pilnveidošana”.  “Kaizen” tiek īstenota darba vidē aktivitātēm, kuras nepārtraukti uzlabo visas iestādes funkcijas un iesaista visus darbiniekus – no vadības līdz sētniekam. Izglītības jomā “kaizen” nozīmē, ka mēs pastāvīgi uzlabojam savu praksi, veicot nepieciešamās pārmaiņas, un esam atvērti jaunām metodiskām idejām un pieejām.

Izaicinājums jums kā skolotājiem ir – nepārtraukti tiekties vairāk izzināt un izprast bērnus, kuri ir cietuši no emocionālām traumām, viņu attīstību visās dzīves jomās un kā notikušais viņus ietekmē. “Kaizen” ir  process, kuru vajag īstenot katru dienu, nevis reizi gadā. Ir ļoti daudz ko pamanīt, vērot un mācīties ikdienā.

Internetā daudz ko var lasīt un skatīties par šo tēmu. Grāmatnīcās ir daudz grāmatu. Notiek dažādi semināri un apmācības. Es jūs mudinu tiekties pēc zināšanām šajā jomā, ja jūsu klasē ir daudz skolēnu, kuri ir piedzīvojuši traumu, vai arī, ja pagaidām tādu nav, bet jūs gribat būt informēti un gatavi brīdim, kad tāds bērns būs.

“Mācīšanās ir pieeja gan zināšanām, gan dzīvei, kas uzsver cilvēka iniciatīvu. Tā ietver jaunu metodiku, jaunu prasmju, jaunas attieksmes un jaunu vērtību apgūšanu un praksi, kas nepieciešama, lai dzīvotu pārmaiņu pasaulē. Mācīšanās ir process, lai gatavotos tikt galā ar jaunām situācijām.”  /Alvins Toflers, grāmatas “Nākotnes šoks” (Future Shock) autors./

Kopsavilkumā – galvenais par resursiem:

  1. Iekšējie resursi – nepadoties. Rīcībai “maziem solīšiem” katru dienu ir liela, ilgstoša ietekme uz šiem bērniem.
  2. Vairāk uzticēties savai intuīcijai.  Ja jūtat, ka kaut kas nav kārtībā, rīkojieties! Iespējams, ka jums vispirms vajadzētu konsultēties pie citiem specalistiem (sociālo pedagogu, sociālajiem darbiniekiem, bariņtiesas vadītāju, ģimenes ārstu . . .), bet neko nedarot jūs bērniem nepalīdzēsiet.
  3. Ārējie resursi – nepārtraukti uzlabojiet savas zināšanas. Atcerieties ‘kaizen’. Meklējiet veidus, kā mainīt vidi un pieeju, lai veicinātu bērnu progresu.

Nikola Maršala ir lektore un publiciste izglītības jomā, viņas specializācija ir attīstības traumas. Kā trīs adoptētu bērnu vecākam Nikolai ir personīgā pieredze, kā sadzīvot ar agrīnas traumas ietekmi ģimenē. Pirms 5 gadiem viņa ir izveidojusi savu apmācību uzņēmumu – BraveHeart Education, reaģējot uz arvien pieaugošo pedagogu vajadzību – kā izprast neaizsargātu bērnu izaicinājumus izglītības sistēmā.