Velsas veselības dienests ir veidojis video, lai palīdzētu mums saprast nelabvēlīgas bērnības pieredzes ietekmi uz cilvēka dzīves. Aicinu skatīties, un pēc tam dziļāk aplūkosim pētījumu, uz kuras balstas mūsu zināšanas  par šo tēmu.

Samulsis ārsts aptaukošanās ārstēšanas klīnikā

1985. gadā kāds ārsts, vārdā Dr. Felitti, kurš pirms pieciem gadiem bija dibinājis aptaukošanās ārstēšanas klīniku Kalifornijas štatā, bija samulsis. Viņš nevarēja saprast, kāpēc vairāk par 50% no klīnikas pacientiem izkrita no programmas. Viņu ļoti pārsteidza tas, ka gandrīz visi, kuri izkrita, jau bija veiksmīgi nometuši vairākus desmitus vai pat simtus kilogramu liekā svara bet tomēr pameta programmu pusceļā un visu zaudēto svaru atkal ieguva. Tā viņam sākās 25 gadu meklējums, lai atrastu atbildes uz jautājumu – kāpēc?

Sākumā viņš fokusēja savus meklējumus uz pacientu svara ‘vēsturi’- cik bija dzimšanas svars? Cik svēra, kad sāka skolas gaitas? Kad sāka vidusskolu? Tad bija jautājumi par svarīgiem dzīves notikumiem – cik bija gadu, kad kļuva seksuāli aktīvs? Kurā vecumā  apprecējās? Atbildes uz šiem jautājumiem nesniedza atbildes uz viņa jautājumu par izkrišanu no programmas. Tad vienā dienā viņš pieļāva kļūdu uzdodot jautājumu par vecumu, kad paciente kļuva seksuāli aktīva. Tā vietā, kur bija jājautā par vecumu, viņš jautāja – cik jūs nosvērāt, kad pirmo reizi bijāt seksuāli aktīva? Paciente atbildēja – 18 kilogrami. Atbilde ārstu tik ļoti pārsteidza, ka viņš to vēlreiz uzdeva, domājot, ka paciente nebija sapratusi jautājumu, vai ka viņš nepareizi dzirdēja viņas atbildi. Atkal viņa atbildēja – 18 kilogrami. Un sāka raudāt – Man bija 4 gadi, un tas bija mans tētis.

Turpinot intervijas ar pacientiem, ārsts saprata, ka liela daļa no viņiem bija cietuši no seksuālās vardarbības bērnībā. Kāda cita sieviete palīdzēja viņam saprast vēl kaut ko ļoti nozīmīgu. Viņa teica, ka ieguva 50 kilogramus liekā svara gada laikā pēc izvarošanas 23 gadu vecumā, paskaidrojot – liekais svars nozīmē, ka mani nepamana. Tad ārstam pielēca – kaut šiem cilvēkiem bija 50, 100 vai pat 250 kilogramu liekā svara, viņi to neuzskata par problēmu. Viņiem, ēšana bija risinājums, nevis problēma. Pirmkārt, ēšana lika viņiem justies labāk, tāpat ka alkohola, smēķēšana vai narkotikas lietošana. Otrkārt, dažiem pacientiem liekais svars darbojās kā aizsardzība no nevēlamas seksuālās uzmanības, vai no vienaudžu vardarbības, jo citi bērni baidījās aiztikt tik lielu bērnu. Šādos veidos aptaukošanās ārstēšanas klīnikas pacienti izmantoja ēdienu, lai samazinātu stresu, trauksmi, bailes, depresiju un dusmas.

Lielais pētījums – Nelabvēlīgā bērnības pieredze (ACE (Adverse Childhood experiences) study)

No 1995. līdz 1997. gadam Dr. Felitti un viņa kolēģi veica lielu pētījumu ar 17,421 cilvēkiem, lai labāk saprastu, kā nelabvēlīgā bērnības pieredze ietekmē pieaugušo veselību uzdodot sekojošos 10 jautājumus par notikumiem pirmo 18 dzīves gadu laikā:

1. Vai kāds no vecākiem vai citiem pieaugušajiem ģimenē bieži vai ļoti bieži
tevi lamāja, apvainoja, pazemoja vai izturējās pret tevi ar necieņu?
– vai –
Radīja tev bailes, ka tiksi fiziski ievainots?
2. Vai kāds no vecākiem vai citiem pieaugušajiem ģimenē
bieži vai ļoti bieži tevi grūstīja, raustīja, iepļaukāja vai ar kaut ko tev meta?
– vai –
jebkad iesita tik stipri, ka ievainoja tevi vai atstāja sitiena pēdas?
3. Vai kāds pieaugušais vai arī vismaz 5 gadus par tevi vecāks kādreiz
pieskārās tev vai glāstīja tevi seksuālā veidā vai lika tev pieskarties viņa/viņas ķermenim seksuālā veidā?
– vai –
Nodarbojās vai centās iesaistīt tevi orālā vai vaginālā seksā?
4. Vai tev bieži vai ļoti bieži bija sajūta, ka
neviens tavā ģimenē tevi nemīl vai arī neuzskata tevi par nozīmīgu vai īpašu?
– vai –
tavi ģimenes locekļi cits par citu nerūpējas, viņiem nav ciešu attiecību vai viņi neatbalsta cits citu?
5. Vai tev bieži vai ļoti bieži bija situācija, kad
Nepietika ēdiena, bija jāvelk netīras drēbes un nebija neviena, kas tevi aizsargātu?
– vai-
tavi vecāki bija pārāk piedzērušies vai narkotiku ietekmē, lai rūpētos par tevi vai aizvestu pie ārsta, kad tas bija nepieciešams?
6. Vai tavi vecāki jebkad dzīvoja šķirti vai izšķīrās?
7. Vai tava māte vai audžumāte
bieži vai ļoti bieži tika grūstīta, raustīta, iepļaukāta, vai viņai ar kaut ko tika mests?
– vai –
reizēm, bieži vai ļoti bieži tika spārdīta, iekaustīta, saņēma dūres sitienus vai arī sitienus ar kādu smagu priekšmetu?
– vai –
jebkad tika vairākkārt sista vismaz vairākas minūtes ilgi, vai viņai tika draudēts ar pistoli vai nazi?
8. Vai tu esi dzīvojis kopā ar kādu, kam bija alkohola atkarības problēmas vai narkomānu?
9. Vai kāds no ģimenes locekļiem cieta no depresijas, bija garīgi slims vai mēģināja izdarīt pašnāvību?
10. Vai kāds no ģimenes locekļiem nonāca cietumā?

Felitti kolēģis, dr. Roberts Anda, raudāja, kad skatījās pirmos pētījuma rezultātus, jo viņš saprata, cik ļoti respondenti bija cietuši bērnībā un kā tās ciešanās bija ietekmējusi viņu pieaugušo dzīvi. Pētījuma rezultāti atklāja tiešu saikni starp nelabvēlīgo bērnības pieredzi un pieaugušo hroniskām slimībām, garīgām slimībām, ieslodzījumu, un grūtībām darbā ka, piemēram, bieži kavējumi.

Ilgstošā toksiskā stresa rezultāts

Kopš tā laika, mūsu zināšanas par nelabvēlīgo bērnības pieredze ir strauji pilnveidojušās. Mēs arvien vairāk saprotam, piemēram, kā stresa hormoni ka kortisols un adrenalīns, kuri uz īsu laiku palīdz mums reaģēt uz bīstamām situācijām, uzstāties uz skatuves vai sacensties sporta sacensībās, paaugstinot asinsspiedienu un sirds darbību, ietekmē bērna attīstību un veselību. Ja bērns dzīvo ilgstoši stresa situācijās viņš tik ļoti labi iemācīsies “bēgt, cīnīties vai sastingt”, lai tiktu galā ar apkārtējiem draudiem, ka vairs nespēs nomierināties tad, kad draudu nav. Matemātikas stundā nebūtu iespējams koncentrēties uz mācību vielu ja tev būtu sajūta ka klases aizmugurē stāv kāds ar ieroci, ar kuru viņš tulīt nošaus visus bērnus!

Labas ziņas!