Noderīgas spēles pozitīvo attiecību veicināšanai

Autore: Keitija Rota, mūzikas un spēļu terapeite, pedagoģe.

Raksts sāksies ar nelielu ieskatu spēlēšanas teorijā un pētījumos. Ja uzreiz vēlaties doties uz noderīgo spēļu videoklipiem, klikšķiniet šeit.

Kad runāšana vien nepalīdz

Savā darbā kā spēļu terapeite vispārizglītojošā skolā man bieži ir sarunas ar skolotājiem. Vairākās šādās sarunās, skolotāji man ir stāstījuši par grūtībām veidojot pozitīvas attiecības ar kādu konkrētu bērnu. Bija konflikti, aizvainojumi un nesaprašanās savstarpējās attiecībās ar šiem bērniem un skolotāji nezināja ko iesākt, lai uzlabotu situāciju. Ir bijuši mēģinājumi gan sirsnīgi uzrunāt skolēnu, gan lasīt morāli, gan ignorēt slikto uzvedību, gan to konfrontēt un sodīt. Viens veids, kā mazināt spriedzi šādās situācijās un no jauna izveidot pozitīvas attiecības, ir spēlēt spēles. Kā ir rakstīts grāmatā “Bērns jaunā ģimenē”¹Pērvis, K., Kross, D., Sanšaina, V. (2007) Bērns jaunā ģimenē. Rīgā: Zvaigzne ABC.:

Kurš bērns gan spēj pretoties jautrībai? Mēs nevienu tādu nezinām. Rotaļas ir drošs ceļš uz cietuša bērna sirdi un spēcīgs dziedināšanas līdzeklis. Kad vecāki (vai skolotāji red.) ar bērnu rotaļājas un neko nekritizē, viņi sarunājas universālajā “drošās” savstarpējās mijiedarbības valodā. … Ar rotaļīgu iesaistīšanos savstarpējā mijiedarbība kļūst pozitīva un brīnišķīga un tiek pavērts ceļš spējai uzticēties un mācīties. Tieši tāpat ka karote cukura palīdz norīt rūgtas zāles, rotaļīgas darbības palīdz mainīt uzvedību, vienlaikus veidojot jaukas attiecības.” (168.-169. lpp.)

Bet skolotāja galvenais uzdevums ir mācīt nevis spēlēties! 

Izrādās, ka spēles arī veicina mācīšanas procesu. Krievu psihologs Ļevs Vigotksis (1896-1934), kurš izveidoja teoriju par “tuvākās attīstības zonu”, jeb “bērna potenciālu pāriet no tā, ko viņš spēj, uz to, ko viņš nespēj” (Vigotskis, 1978²Vygotsky, L.S. (1978) Mind in society: the development of higher psychological processes. Harvard University Press. 212. lpp.) uzskatīja, ka “… spēlēšanās nodrošina fonu daudz plašāku vajadzību un apziņas izmaiņām. Spēle ir attīstības avots un rada tuvākās attīstības zonu.” (Vigotskis, 1966³Vygotsky, L. (1966). Igra i ee rol v umstvennom razvitii rebenka, Voprosy psihologii [Problems of psychology],12(6), 62–76.)

Mūsdienu pētījumi arī pierāda, ka spēles uzlabo mācīšanos. Maķedonijas skolās, projektā “Vecmāmiņas spēles”, skolotāji izmantoja tradicionālās spēlēs mācību stundās. Pētnieki atklāja: “tradicionālo spēļu integrēšana pamatskolās var nodrošināt paaugstinātus mācību rezultātus ne tikai pārbaudes darbos; bija palielinājusies arī bērnu interese un iesaistīšanās, kā arī mijiedarbība ar skolotāju un klasesbiedriem.”(Trajkovik et.al., 2018)⁴Trajkovik V, Malinovski T, Vasileva-Stojanovska T, Vasileva M (2018) Traditional games in elementary school: Relationships of student’s personality traits, motivation and experience with learning outcomes. PLoS ONE 13(8): e0202172. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0202172

Labsajūtas hormoni

Pētnieki arī ir noskaidrojuši, ka spēlēšanās palīdz ražot četrus spēcīgus labsajūtas hormonus: 

• endorfīni – mazina sāpes un stresu
• oksitocīns – saucamais “mīlestības” hormons, kas veicina ciešas, uzticības pilnas attiecības
• dopamīns – “apbalvošanas” hormons, kas sniedz baudu un veicina laimi, uzlabotas izziņas spējas un uzlabotu spēju mācīties un pievērst uzmanību
• serotonīns – ietekmē garastāvokli, spēju gulēt, atmiņu un mācīšanos

Nav brīnums, ka spēle var radīt tik daudz pozitīvas ietekmes uz garīgo veselību, mācīšanos un attiecībām. Šādus labumus saņem abi spēlētāji – gan skolēns, gan skolotājs. Pat strādājot pie spēļu videoklipu rediģēšanas, mūsu komanda nevarēja NEsmaidīt. Vienkārši skatoties pozitīvo mijiedarbību starp pieaugušo un bērnu, uzlabojās mūsu garastāvoklis. Padomā par kādu bērnu, ar kuru tev ir grūti veidot pozitīvas attiecības. Iedomājies, kā būtu, ja tu veltītu četras vai piecas minūtes kādā starpbrīdi, lai spēlētu vienkāršu spēli ar viņu. Pastāv iespēja, ka jūs abi uzsāktu nākamo stundu smaidot, ar pozitīvu saikni savā starpā, kas veicinātu labāku uzvedību un mācīšanos stundas laikā. To nevar garantēt, bet varbūt ir vērts veikt nelielu eksperimentu?

Te ir piecas vienkāršas spēles, kuras varētu spēlēt starpbrīdī vai pagarinātā darba dienas grupā:

Švīkāšanās spēle (angl. The Squiggle Game)

Šo spēli bieži izmantoja Britu pediatrs un bērnu psihoanalītiķis Donalds Vinikots, kurš ļoti uzsvēra spēlēšanās nozīmi savā darbā ar bērniem un viņu vecākiem.

Seko man ar kustībām

Ja padomāsim par veselu vecāku-zīdaina mijiedarbību, viņi ļoti bieži ‘spoguļo’ viens otru. Tāda spoguļošana veicina piesaisti viņu starpā, kas ļauj bērnam justies droši.

Seko man ar mīmiku

Līdzīga spēle ka “Seko man ar kustībām”, bet ar lielāku iespēju sasmīdināt vienam otru!

Seko man “Lego”

Šī vienkārša spēle ļoti veicina koncentrēšanos un roku-acu koordināciju.

Dženga “Iepazīsim viens otru”

Oriģinālais “Dženga” klucīšu komplekts maksā diezgan dārgi, taču ir arī daudz lētākās versijas. Var spēlēt Džengu kā parasti, bet šajā video var redzēt citu spēlēšanas veidu, kas var veicināt daudz interesantu sarunu, tādējādi uzlabojot savstarpejās attiecības.

Aicinu lasītājiem sūtīt savas mīļākas spēles attiecību veicināšanai uz info@veiksmesstastskatrambernam.lv