Autores: Kristīne Maže un Naomi Mora

“Nu man vienreiz pietiek! Tas taču vairs nav izturams!”

Tā laiku pa laikam nodomā pedagogi, vecāki un citi, kuri mijiedarbojas ar nepakļāvīgiem bērniem. Tiek izmēģinātas labu uzvedību atalgojošas sistēmas, privilēģiju ierobežošana vai liegšana, draudi vai pat vardarbība. Ja nekas no tā nelīdz, visticamāk, šim bērnam piemīt šaurs pacietības jeb tolerances logs.

Kas ir pacietības logs?

Terminu “pacietības logs” izveidoja amerikāņu psihiatrs Brūss Perijs (Bruce Perry), lai aprakstītu jebkura cilvēka spēju vai nespēju vadīt savas emocijas. It viss, ko cilvēks uztver ar savām maņām (redzi, dzirdi, ožu, tausti, garšu), tiek automātiski sagrupēts, tam tiek piešķirta nozīme, jēga, nolūks un uz to reaģē, pat neapdomājoties. Tas ir dabiski, veselīgi un noderīgi. Ja mēs pilnībā pievērstu uzmanību katrai atsevišķajai maņas pieredzei, kā to darījām pirmajos dzīves gados, izzinot pasauli, nekam citam vairs neatliktu laika. Pirmajos dzīves gados cilvēki ap mums palīdz mums izveidot šo pieredzes sijāšanas un grupēšanas mehānismu, kuru diezgan nekritiski turpinām lietot arī pieaugušā vecumā.

Ikdienas gaitā pieredzam dažādu veidu ietekmi no ārpasaules. Lielu tās daļu vairāk vai mazāk sekmīgi spējam pārstrādāt un izmantot, lai turpinātu augt un attīstīties. Bet, ja stimulācija jeb ietekme ir pārāk spēcīga, tā var izraisīt apdraudējuma sajūtu, uz kuru jebkurš cilvēks reaģē, cīnoties pretī (agresīva uzvedība, rupjība, nepakļāvība, kaušanās u. tml.), bēgot (izvairīšanās no saskarsmes, ārēja pakļāvība, iekšēja sevis izolēšana no notiekošā) vai sastingstot (raudzīšanās tukšumā, sastingšana, robotiskas kustības). Tās nav apzinātas izvēles, bet jau bērnībā apgūta reakcija, lai izdzīvotu un pasargātu sevi. Nav nozīmes, vai apdraudējums ir fiziski taustāms (lielā ātrumā braucošs automobilis, kas traucas tev tieši virsū; no ķēdes norāvies nikns suns; agresīvs cilvēks ar nazi rokā), vai arī tas tiek subjektīvi piedzīvots kā apdraudējums, kas atsauc atmiņā agrāk piedzīvotos apdraudējumus (kāds runā paceltā balsī, pēkšņas kustības, saraukta piere, dusmīga sejas izteiksme).

Kas palīdz atgriezties pacietības logā?

Uztverot apdraudējumu, jebkura cilvēka smadzenes pārslēdzas izdzīvošanas režīmā un reaģē vairāk instinktīvi. Tieši tādēļ nav jēgas mēģināt sarunāt, pierunāt, kaunināt, norāt, skaidrot utt. Tādā brīdī visiedarbīgāk ir palīdzēt bērnam (vai pieaugušajam) atgriezties savā pacietības logā, izmantojot fiziskās maņas:

  • kopīga ritmiska soļošana;
  • virves vilkšana;
  • fiziska atbrīvošanās no sasprindzinājuma kopā ar kādu cilvēku, nevis vēršoties pret kādu;
  • kaut kā cieta (burkāna, gumijlācīšu, baranciņas) košļāšana;
  • vēsa dzēriena sūkšana caur salmiņu;
  • skatiena pievēršana kaut kam patīkamam;
  • patīkamas smaržas pasmaržošana;
  • plastilīna pamīcīšana.

Un tā tiešām nav lutināšana un pakļaušanās bērna vēlmēm! Tas ir pirmais solis, lai palīdzētu atgriezties realitātē.

Smadzeņu attīstība notiek no apakšas uz augšu, bet loģiskā domāšana – no augšas uz leju

Bērnu smadzenes vēl aug un attīstās procesā, kas notiek no apakšas uz augšu. Kaut arī ir vairāki veidi, kā regulēt emocijas, par kurām atbild dažādas smadzeņu daļas, mēs kā skolotāji bieži sagaidām, ka bērns spēs ļoti racionāli un loģiski tikt galā ar spēcīgām sajūtām, uzdodot viņam daudz jautājumu: “Kāpēc tu tā darīji?” vai izsakot pavēles: “Nomierinies!”. (Vairāk par smadzeņu funkcijām un mācīšanos var lasīt šeit).

Kad bērns ir pilnīgi izkritis ārā pa savu pacietības logu (iedomājies divgadnieka dusmu lēkmi), smadzeņu augšējās daļas, kas atbild par domāšanu, spriešanu un spēju runāt ir “bezsaistē” (angļu val. ‒ offline) un bērns rīkojas ļoti primitīvā līmenī. Lai viņš atkal varētu iekāpt savā logā un atjaunot “tiešsaisti” ar augstākām smadzeņu daļām, viņam vispirms vajadzēs palīdzēt nomierināties, un šis process norisināsies vairākās smadzeņu daļās. Pēc tam būtu jāatjauno saskarsme ar bērnu (“tas, ko tu izdarīji, bija slikti/nepieņemami, bet tu pati(-s), esi laba(-s)”). Un tikai tad, kad bērns ir nomierināts un samīļots, ir jēga un vajag pārrunāt situāciju, kas bija radusies, kādēļ tas nebija labs risinājums un kāds būtu labs.

Problēmas rodas, ja mēs, pieaugušie, nespējam regulēt savas emocijas jeb esam “ārpus loga”, jo tad mums ir ļoti grūti palīdzēt bērniem atkal iekāpt savā logā. Ja esam stresā, dusmīgi, neapmierināti un pārslogoti, arī esam ārpus sava loga un būs grūti palīdzēt bērniem atkal iekāpt savējā. Pirms bērni var iemācīties regulēt savas emocijas paši, viņiem ir nepieciešama līdzregulēšana (ārēja regulēšana, kas izpaužas kā atbalsts, mierinājums, veselīgi pieskārieni) kopā ar pieaugušajiem. Tas ir dabisks attīstības process. Pat pieaugušie meklē atbalstu savu emociju regulēšanā pie draugiem un ģimenes locekļiem. Bērniem vajag mūsu palīdzību emociju regulēšanā, lai vēlāk viņi to varētu darīt paši.

“Kad pieaugušie mainās, mainās viss” (P. Diks)

Mums kā pieaugušajiem vajag saprast savus palaidējmehānismus un stratēģijas, kas palīdz iekāpt atpakaļ savā logā, kā arī saprast, kā tas notiek arī bērniem. Lai skolotāji varētu veidot pilnvērtīgu izpratni par katra bērna palaidējmehānismiem un stratēģijām, kā ar tiem tikt galā, būtu nepieciešamas konsultācijas gan ar vecākiem, gan ar skolas psihologu vai sociālo pedagogu. Tad var izveidot rīcības plānu gan SEV, gan BĒRNAM – kas ir nepieciešams jums abiem, lai nomierinātos?

Te ir darba burtnīca bērniem, kas palīdzēs saprast pacietības loga jēdzienu viņiem saprotamā valodā. To var aizpildīt gan individuāli, gan mazās grupās, gan visā klasē kopā. Tas ir labs resurss gan skolas psihologiem, gan sociālajiem pedagogiem, gan klases audzinātājiem. Bieži sastopama problēma skolās ir situācija, kad kādam ļoti satrauktam bērnam ir nepieciešama skolotāja palīdzība, lai regulētu savas emocijas, kamēr pārējiem bērniem ir jāturpina mācīties pašiem. Šādos gadījumos ļoti palīdz tas, ja lielākā daļa skolēnu prot regulēt savas emocijas patstāvīgi. Ja mācību gada pirmajās nedēļās visa klase aizpildītu šo burtnīcu, bērniem būtu spēcīgi darbarīki, lai paši savaldītos tad, kad skolotājs ir aizņemts ar bērnu, kurš vēl nespēj to izdarīt pats.

PDF LEJUPIELĀDE

pacietības logs

Kristīne Maže ir sistēmiskās un ģimeņu psihoterapijas speciāliste, kā arī Theraplay® praktiķe, kura ikdienā strādā ar ģimenēm un to ģimenes locekļiem savā privātpraksē. Kristīne arī māca Theraplay topošajiem profesionāļiem, vada seminārus, lasa lekcijas un konsultē, lai attiecības ģimenēs kļūtu veselīgākas.

Naomi Mora ir spēļu un mākslas terapeite bērniem, jauniešiem un ģimenēm. Viņa galvenokārt strādā izglītības iestādēs, slimnīcās un privātajā praksē, sniedzot terapeitiskos pakalpojumus, vadot seminārus un tālākizglītības nodarbības visiem, kuriem interesē bērnu garīgā veselība un emocionālā labklājība.
Viņa ir strādājusi dažādās institūcijās ar bērniem un jauniešiem visā pasaulē un īpaši ar prieku pārvar izaicinājumus. No izaicinājumiem brīvajā laikā Naomi ir radījusi desmit terapeitiskus stāstus un aizrautīgi tic stāsta izmantošanai sarežģītu tēmu izskaidrošanā. Viņa dzīvo un strādā Londonā, bet sapņo, ka kādu dienu viņai būs cits skats aiz loga.