Autore: Keitija Rota

Man nesen bija saruna ar bijušo Tilžas internātpamatskolas audzēkni Viktoru Sīli par skolotāju, kuras rīcība mainīja viņa dzīves gaitu. Pēc tam sarunā ar latviešu valodas skolotāju, kura rediģē manus latviešu valodas tekstus, es pieminēju, ka Viktors nekad nav pabeidzis vidusskolu. Pēc videoklipa noskatīšanās viņa man teica: “Lai arī Viktors nepabeidza vidusskolu, viņš ir īsts dzīves filozofs.” Aicinu arī jūs smelties viņa gudrības. Pēc tam aplūkosim Viktora izceltos četrus svarīgākos principus darbam ar bērniem, kuriem ir nelabvēlīga bērnības pieredze. Sarunas transkripciju var lasīt šeit.

“Skola bija patverums un tā bija droša vieta, bet tajā laikā tā nelikās.”

Bērni, kuriem mājās valda haoss, strīdi, kaušanās un alkohols, dzīvo nepārtrauktā trauksmes stāvoklī. Pat ja mums, skolotājiem, šķiet, ka mūsu klase ir droša vieta, kur visi var mācīties un justies labi, šiem bērniem tā nav. Viņi dzīvo pastāvīgā modrībā, gaidot iespējamos draudus. Un tas, ko viņi uztver kā draudu, mums varbūt nemaz tāds nešķiet. Tas varētu būt jebkas – klauvējiens pie durvīm, kāda konkrēta smarža, izsalkuma sajūta, apkopējas balss tembrs, aicinājums sadoties rokās … Ja mēs nezinām, kādi ir bērna apdraudētības sajūtas palaidējmehānismi, tad mums ir grūti saprast, ka tur, kur mēs neredzam nekādus draudus, viņš saredz briesmu signālu. Tad ieslēdzas “cīnīties, bēgt vai sastingt” reakcija un bērns vai nu sāks uzvesties agresīvi, aizmuks no klases vai ieslēgsies sevī.  Bieži vien mēs to uztveram vienkārši kā sliktu uzvedību, ko bērns apzināti izvēlas. Tomēr mums ir jāiemācas to uztvert kā komunikāciju, ka bērns nejūtas drošs. Sekojošā diagramma man ļoti palīdz uztvert šādas situācijas citādāk:

Ir tik ļoti svarīgi paturēt prātā, ka uzvedība vienmēr par kaut ko liecina. Tā nav tikai tīša nepaklausība.

Kā raksta grāmatā “Bērns jaunā ģimenē”1Pērvis, K., Kross, D., Sanšaina, V. (2007) Bērns jaunā ģimenē. Rīgā: Zvaigzne ABC.:

“Mums vienmēr ir jāpalūkojas, kas slēpjas aiz sliktas uzvedības, un jāpajautā sev:

  • ko bērns patiesībā mēģina pateikt,
  • kas bērnam patiesībā ir nepieciešams.

Uzvedība norāda uz bērna pagātni – sāpēm, bailēm, vajadzībām. Lai gan uz sliktu uzvedību reaģējam tieši un ātri, mums pret to jāizturas arī iejūtīgi un atsaucīgi, uzskatot to par norādi uz bērna izteiktajām vajadzībām.

Mūsu mērķis ir saskatīt aiz šīs sliktas uzvedības īsto bērnu, kas paslēpies baiļu cietoksni.” (65. lpp.)

Kā Viktors teica: “Skola bija droša vieta, bet tanī laikā tā nelikās”. Grāmatas autori piedāvā stratēģiju, kuru sauc par “apzinātu drošību”, ar kuras palīdzību bērns var sākt sajust to, ka viņš atrodas patiešām drošā vietā un ka skolotājs ir drošs cilvēks, kuram var uzticēties. Šādu “apzinātu drošību” var panākt, “sakārtojot vidi un pielāgojot savu uzvedību tā, lai bērni instinktīvi pilnībā varētu sajust, ka savās mājās (red. šajā gadījumā – skolā) un kopā ar jums ir īstā drošībā.” Ir vairāki veidi, kā palielināt bērna drošības sajūtu. Turpmāk aplūkosim divus no tiem: fizisko vajadzību apmierināšana un rotaļīgums.

“Mēs paēdām 4 reizes dienā, mums bija drēbes ko vilkt. Mēs bijām siltumā, ērtībā.”

Mums visiem ir pazīstama Maslova vajadzību piramīda:

Ir skaidrs, ja bērns ir izsalcis, noguris vai viņš nav dzēris pietiekami daudz ūdens, viņš nespēs koncentrēties mācībām. Ja viņš nēsā netīras, smirdīgas drēbes vai pats nav mazgājies, viņš cietīs no klasesbiedru ņirgāšanās un citi bērni negribēs atrasties viņa tuvumā. Viktoram bija risinājums šīm problēmām, jo pa nedēļu viņš dzīvoja internātskolā, kur visas fiziskās vajadzības bija apmierinātas. Kā parastās skolas var palīdzēt šādiem bērniem?

  • Ēdiens – šobrīd vismaz pirmo četru klašu skolēni saņem valsts un pašvaldības apmaksātas brīvpusdienas. Kā var palīdzēt lielākiem bērniem, kuri ir izsalkuši? Un kā panākt to, ka visi bērni paēd brokastis? Mums ir laba programma “Piens un augļi skolai“, kas nodrošina veselīgus produktus skolēniem. Ko vēl varētu darīt lietas labā? Varbūt noorganizēt “veselīgo našķu” kasti? Tajā vecāki, kuri var atļauties un kuri grib aktīvi piedalīties sava bērna klases mācību vides uzlabošanā, varētu ziedot kādus augļus, dārzeņus vai riekstus. Tad, kad tev šķiet, ka bērns vairs nekoncentrējas mācībām, tā vietā, lai viņam stingri teiktu: “Koncentrējies!”, tu varētu viņu pamudināt ieēst kādu našķi: “Es redzu, ka tev šobrīd ir grūti koncentrēties. Paņem našķi no kastes! Tas palīdzēs tavām smadzenēm atkal labāk strādāt.” Šādā veidā mēs varam parādīt bērnam, ka viņš mums rūp. Bērnam, kuram mājās trūkst ēdiena, tas būs spēcīgs vēstījums, kas varētu raisīt vai pastiprināt uzticēšanos skolotājam.
  • Ūdens – brīvi pieejams visiem skolēniem, bet mums vajag viņiem atgādināt to dzert regulāri. Ja bērni dzer tikai tad, kad sajūt slāpes, viņu kognitīvās spējas jau ir samazinājušās par 10%. Skolotāji varētu popularizēt ūdens dzeršanu, ņemot līdzi uz skolu savu ūdens pudeli un regulāri (katras stundas sākumā un beigās), klases priekšā no tās dzert. Glāze ūdens ir arī labs palīgs pašregulācijai – ja bērns ir satraucies, iedrošini viņu padzerties.
  • Higiēna – šis varētu būt ļoti sāpīgs jautājums, kuram grūti rast risinājumu. Labākais būtu cieša, praktiska sadarbība ar sociālo dienestu. Esmu dzirdējusi par ārzemju skolām, ap kurām ir tik augsts sabiedrības nabadzības līmenis, ka viņi ir nolēmuši aktīvi rīkoties, lai samazinātu ģimeņu sociālās grūtības, veidojot pārtikas “bankas” un tīru apģērbu krājumus, lai bērni varētu pārģērbties, ja viņi atnāktu uz skolu ar netīrām drēbēm. Bērni, kuri nav mazgājušies, var ieiet dušā, kā arī ir pieejamas veļas mašīnas, kuras var izmantot vecāki, kuriem tādu mājās nav. Zobārsti ziedo zobu birstes un zobu pastu. Ir higiēnas preču krājumi, no kuriem lielākie bērni var paņemt dezodorantu. Šīs skolas ir labi sapratušas to, ka, ja bērna pamatvajadzības nav apmierinātas, viņš nevarēs mācīties un draudzēties ar vienaudžiem. Tomēr skola nav sociālais dienests. Mums vajag saprast bērna fiziskās vajadzības, apmierināt, ja varam, un sadarboties ar sociālo dienestu, ja nevaram.

“Viņa ar mums kaut kādas spēles spēlēja.”

Vēl viens citāts no grāmatas “Bērns jaunā ģimenē”2Pērvis, K., Kross, D., Sanšaina, V. (2007) Bērns jaunā ģimenē. Rīgā: Zvaigzne ABC.:

“Draiskuļošanās – jautrības spēks

Kurš bērns gan spēj pretoties jautrībai? Mēs nevienu tādu nezinām. Rotaļas ir drošs ceļš uz cietuša bērna sirdi un spēcīgs dziedināšanas līdzeklis. Kad vecāki (red. vai skolotāji) ar bērnu rotaļājas un neko nekritizē, viņi sarunājas universālajā “drošās” savstarpējās mijiedarbības valodā.” (168. lpp.)

Spēlējot spēli ar bērnu, mēs varam daudz vairāk panākt nekā lasot morāli vai sodot. Ja starpbrīdī, piecas minūtes pirms stunda sākuma, varētu bērnu iesaistīt kādā ātrā, vienkāršā spēlē kopā ar dažiem klasesbiedriem, mēs varētu veidot pozitīvu saikni ar viņu, kas palīdzētu skolēnam justies pieņemtam, drošam un pārliecinātam, ka viņš tev patīk! Šeit var atrast dažas pārbaudītas ātro spēļu idejas, kuras efektīvi veido šādu saikni. Tad, kad stunda sāksies, pastāv lielāka iespēja, ka viņš būs gatavs sadarboties ar tevi, nevis pretoties.

Slavenais neirologs Brūss Perijs ir izveidojis akronīmu, kas palīdz atcerēties efektīvus principus darbā ar emocionāli traumētiem bērniem. Angļu valodā tas ir PACE – Playfulness, Acceptance, Curiosity un Empathy. Latviski tulkojot – Rotaļīgums, Pieņemšana, Ieinteresība un Empātija. Rotaļīgums nenozīmē, ka mēs tikai spēlējam spēles. Rotaļīgi mēs varam arī koriģēt bērna uzvedību. Eksperimentē ar ķermeņa valodu, acu kontaktu un balss toni, kā rādīts šajā video:

Bieži vien, pēc manas pieredzes, bērni ļoti pozitīvi atsaucās uz šāda veida “pamācību” un paši uzlabo savu uzvedību, tādējādi saglabājot vieglu, priecīgu atmosfēru klasē, kas samazina gan skolotāja, gan skolēnu stresa līmeni.

“Viņa darbojās kā mans advokāts.”

Viktora bērnībā bija vismaz 5 notikumi no nelabvēlīgā bērnības pieredzes saraksta. Jo vairāk šādu notikumu, jo lielāka iespēja, ka bērnam skolā būs:

  • mācīšanās grūtības
  • nesekmīgas atzīmes
  • kavējumi
  • vardarbīga uzvedība
  • uzmanības deficīta vai hiperaktivitātes diagnoze3Fuller-Thompson, E. & Lewis, D. (2015) The relationship between early adversities and attention-deficit/hyperactivity disorder. Child Abuse and Neglect. Volume 47 Sept. 2015, Pages 94-101

Izklausās ļoti bēdīgi un bezcerīgi. Bet labās ziņas ir tādas, ka ir vairāki “aizsargājošie faktori”, kuri var novērst nelabvēlīgās bērnības pieredzes sekas. Viens no šiem faktoriem ir: “Kad es biju bērns, skolotāji, pulciņu vadītāji vai arī citi pieaugušie, kuri nebija manas ģimenes locekļi, man palīdzēja, kad nepieciešams.” Mums kā skolotājiem piemīt liels potenciāls ietekmēt bērna dzīvi uz labo pusi. Ko mūsu skolēni teiks par mums pēc 20 gadiem? Viktora skolotāja Anna Vāciete vēl ir dzīva, un tad, kad skatījās šīs sarunas ierakstu, viņa bija ļoti priecīga. Es ceru, ka šis raksts gan iedvesmos tam, ka mēs varam pozitīvi ietekmēt bērna dzīvi, gan sniegs praktiskus ieteikumus, kā uzlabot attiecības ar skolēniem, kuru izturēšanās mums varētu šķist izaicinoša.