Kā atbalstīt skolēnus, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē? 1. daļa

Skots Viliss, divu bērnu adoptētājs, svešvalodas skolotājs, kurš uzņēmies atbildību arī par adoptēto un ārpusģimenes aprūpes bērnu labklājību un atbalstu skolā, dalās ar ieteikumiem, kā uzlabot bērnu pieredzi skolā. Viņa raksts bija ļoti garš, tāpēc sadalām to trīs daļās.

Uz 2. daļu

Uz 3. daļu

Kā atbalstīt skolēnus, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē? 1. daļa

Pēdējos gados skola, kurā es strādāju, ir veikusi mazas pārmaiņas, lai labāk atbalstītu skolēnus, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē. Pārmaiņas tika ieviestas pakāpeniski, un, kaut dažas var šķist nenozīmīgas, manāmi izmainījās šo bērnu skolas apmeklējums un panākumi skolas vidē. Te ir pirmie divi ieteikumi no šīs skolas pieredzes:

1. Savlaicīgi sazinieties ar vecākiem vai aprūpētājiem un izvēlieties galveno atbalsta personu

Kad bērns, kurš ir adoptēts vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē, sāks apmeklēt jūsu skolu, viņa ģimenei vai aprūpētājiem ļoti palīdzēs tas, ka viens konkrēts pieaugušais no skolas personāla tiks izvēlēts gan kā kontaktpersona, gan galvenā atbalsta un uzticības persona bērnam, kamēr viņš atrodas skolā. Ir ļoti vēlams, lai šis cilvēks būtu informēts par bērna situāciju un konceptuāli pārzina adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu. Visdrīzāk, šis cilvēks būs klases audzinātājs vai sociālais pedagogs. Kad kļūst zināms, ka bērns sāks apmeklēt jūsu skolu, galvenajai atbalsta personai pēc iespējas ātrāk vajadzētu sazināties ar ģimeni vai aprūpētājiem. Sākotnēji tā varētu būt tikai iepazīstināšana ar sevi, kas būs pirmais solis, lai veidotu pozitīvu savstarpēju komunikāciju. Ir jāatzīst, ka lielas pārmaiņas sagādā lielas grūtības tiem bērniem, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē. Jo vairāk jūs darīsiet jau iesākumā, lai atbalstītu gan bērnu, gan vecākus/aprūpētājus, jo pozitīvāk veidosies ekspektācijas, bērna pieredze skolā un praktiskā sadarbība. Ģimene vai aprūpētāji novērtēs jebkādu iniciatīvu no skolas puses, kas atvieglotu pārmaiņu procesu.

Varbūt bērns varētu atnākt apskatīt skolu kādā pēcpusdienā, kad nav tik liela skolēnu plūsma gaiteņos? Vai viņš varētu nobildēt jauno mācību kabinetu un skolotāju, lai mājās varētu sākt veidot izpratni par jauno vidi un orientēties tajā? Tas palīdzētu bērnam justies labāk sagatavotam un mazinātu trauksmi par jaunām un svešām lietām.

2. Sazinieties ar bērnu, lai viņš zinātu, ka jūs domājat par viņu, kamēr viņš nav skolā, un fokusējieties uz attiecībām

Skolas brīvdienās, it sevišķi garajās vasaras brīvdienās, lielu labumu bērnam sniegs tas, ka jūs ar viņu sazināsieties. Sūtot pastkartīti, īsziņu vai e-pastu, lai pateiktu „Kā tev iet? Mums tevis pietrūkst un gaidām tevi atpakaļ skolā rudenī ar prieku!”, jūs palīdzēsiet bērnam saprast, ka kaut fiziski jūs neesat kopā, jūs tomēr par viņu domājat, un tas stiprina jūsu attiecības. Kad jūs viņu ieraugāt skolas gaitenī vai tad, kad viņš ierodas skolā no rīta vai dodas mājās dienas beigās, vienmēr sasveicinieties, pajautājiet, ko viņš darīs vakarā, vai viņam ir bijusi laba diena, vai ir kādi plāni nedēļas nogalei. Šiem bērniem bieži ir traumatiska pieredze, kurā uzticība attiecībās ar aprūpētājiem tiek sagrauta vai nav bijusi pastāvīga, uz to nav bijis iespējams paļauties. Vienīgais veids, kā to novērst, ir veidot daudzkārtēju pozitīvas mijiedarbības pieredzi ar uzticamiem pieaugušajiem. Jo vairāk tu ieguldi attiecībās, jo laimīgāks bērns nāk uz tavu stundu, jo mazāk uztraucas par tevi kā par svešu pieaugušo.

Sasveicinoties ar katru bērnu individuāli pie klases durvīm, saucot viņu vārdā, būtiski tiek samazināta slikta uzvedība klasē. Tas arī varētu būt kā jauns sākums bērnam, kurš ir atnācis no citas stundas, kurā viņam bija problēmas. Tavā klasē viņš ir gaidīts un tev ir prieks viņu satikt. Tam jābūt skaidram un acīmredzamam. Stundas laikā padomā par savu sejas izteiksmi un balss skaļumu. Skaļš skolotājs neļauj bērnam, kurš ir piedzīvojis traumu, justies droši un var izraisīt trauksmi un bailes bērnam, kurš, iespējams, ir cietis no vardarbības ģimenē.

Vienmēr vislabāk ir sēdināt bērnu tur, kur viņš jūtas drošāk – kaut arī tu varbūt vēlētos sēdināt viņu sev tuvu, lai paturētu viņu acīs, dažiem bērniem tas, ka pārējie bērni klasē sēž viņiem aiz muguras, ir diezgan satraucoši, jo viņi nevar redzēt, no kurienes nāk trokšņi. Dažiem arī patīk tas, ka izeja ir skaidri redzama. Bērni, iespējams, neskries uz to zibenīgā ātrumā, taču agrīnā bērnības pieredze ir iemācījusi, ka izdzīvošanai ir svarīgi zināt, kur ir izeja, tāpēc viņi nevar mierīgi iekārtoties klasē, ja izeja nav skaidri redzama.

Raksta nākamā daļa ir par tikšanos ar vecākiem neformālā gaisotnē un skolas personāla apmācību par traumu.

Uz 2. daļu

Uz 3. daļu