Skots Viliss, divu bērnu adoptētājs, svešvalodas skolotājs, kurš uzņēmies atbildību arī par adoptēto un ārpusģimenes aprūpes bērnu labklājību un atbalstu skolā, dalās ar ieteikumiem, kā uzlabot bērnu pieredzi skolā. Viņa raksts bija ļoti garš, tāpēc sadalām to trīs daļās.

Uz 1. daļu.

Kā atbalstīt skolēnus, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē? 2. daļa

Pēdējos gados skola, kurā es strādāju, ir veikusi mazas pārmaiņas, lai labāk atbalstītu skolēnus, kuri ir adoptēti vai dzīvo ārpusģimenes aprūpē. Pārmaiņas tika ieviestas pakāpeniski, un, kaut dažas var šķist nenozīmīgas, manāmi izmainījās šo bērnu skolas apmeklējums un panākumi skolas vidē. Te ir nākamie divi ieteikumi no šīs skolas pieredzes:

3. Tikšanās ar vecākiem neformālā gaisotnē

Skolas diezgan vienkārši varētu noorganizēt vecākiem adoptētājiem un audžuvecākiem saviesīgu pasākumu. Vajag tikai telpu, tējas un kafijas pagatavošanas iekārtas un pašu svarīgāko – cepumus! Uzaiciniet adoptēto un audžubērnu vecākus uz skolu laikā, kad viņu bērniem notiek stundas, lai bērni neuztrauktos par to, ka vecāki atrodas skolā, bet pie viņiem nenāk. Šī ir lieliska iespēja gan veidot un veicināt sadarbību ar vecākiem, gan paskaidrot neformālā gaisotnē, kā skola plāno atbalstīt viņu bērnus. Ģimenēm ir svarīgi zināt, ka skolas personāls saprot viņu situāciju, un ka grūtībās viņi nav vieni. Viņiem būs iespēja iepazīties ar citiem adoptētājiem un audžuvecākiem un veidot atbalsta tīklu skolā. Jaunajiem vecākiem iespēja tikties ar tiem, kuru bērni jau ir izgājuši pirmos mēnešus jaunajā skolā vai pabeiguši mācību gadu, nozīmē, ka viņiem ir pie kā griezties pēc palīdzības un ieteikumiem, tādējādi atvieglojot skolas personāla slodzi.

4. Skolas personāla apmācība par traumu

Ir svarīgi veltīt laiku personāla tālākizglītībā, lai labāk saprastu adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu. Ir jāvienojas par terminoloģijas normām – vai skolotāji parasti runā par „mammu un tēti” sarunās par cilvēkiem, ar kuriem bērni mājās dzīvo kopā, vai kuri, piemēram, palīdz pildīt mājas darbus. Daži bērni dzīvo audžuģimenē, bērnu namā vai krīzes centrā tāpēc, ka mamma un/vai tētis nevar par viņiem parūpēties, un katru reizi, kad mēs pieminam „mammu” vai „tēti”, tas atgādina par lielām sāpēm un bēdām. Arvien vairāk bērnu dzīvo ģimenēs, kurās ir tikai viens vecāks, un daži dzīvo ar radiniekiem, nevis vecākiem. Tāpēc vienmēr mēģiniet atcerēties runāt par „cilvēkiem, kuri mājās tev palīdz”. Ja klasē ir bērns, kurš dzīvo audžuģimenē vai ir adoptēts, izvairieties no tādiem terminiem kā „īstie” vecāki. Labāk teikt „bioloģiskie vecāki” vai „izcelsmes ģimene”. Runāt par „īstiem vecākiem” nav pieņemams, jo tas neatzīst adoptētāju vai audžuvecāku nozīmi bērna dzīvē. Bērni parasti vienkārši sauc viņus par „vecākiem”, bez kādiem īpašības vārdiem.

Skolas personālam ir jāsaprot traumas galvenie jēdzieni, un kā tie izpaužas bērna pieredzē. Savā skolā mēs:

  • esam rīkojuši apmācības par nelabvēlīgo bērnības pieredzi un tās ietekmi bērna dzīvē;
  • esam apsprieduši, kā bērns jūtas, kad viņš ir satraukts un ko skolas darbinieki var darīt, lai palīdzētu bērnam nomierināties, kā viņi var „līdzregulēt” grūtībās nonākušo bērnu, atbalstot un mierinot viņu (par to var lasīt šeit);
  • esam mācījušies par Trīsvienības smadzeņu modeli – ka paaugstināts stresa līmenis liek bērnam ieiet „reptiļu”, „ķirzaku” jeb izdzīvošanas režīmā vai nu cīnoties, aizbēgot, vai nu sastingstot; un ka ļoti satraukts bērns atrodas „zīdītāju” jeb „mērkaķa” režīmā:
    Atrodoties kādā no šiem diviem režīmiem, bērns nespēj apspriest notikušo vai pārrunāt savu uzvedību. Tikai nomierināts bērns ir spējīgs iesaistīties augstākās pakāpes domāšanā, lai pārskatītu notikušo – kāpēc viņš citam bērnam iesita, kāpēc aizmuka u. tml.;
  • esam runājuši par skolotāju prosociālo uzvedību, kā, piemēram, izvairīšanos no kliegšanas, pārliecinoties, ka acis ir atvērtas un nedraudošas sarunās ar bērniem, kuri ir piedzīvojuši traumu, jo viņu smadzenes interpretē kliegšanu un sažmiegtas acis kā ļoti draudošas.

Latvijā ir vairākas apmācību iespējas skolotājiem. Dažas no tām ir:

  • Latvijas SOS bērnu ciemati ir izveidojuši bukletu “Skola ar izpratni par traumu. Traumas skarto bērnu atbalstīšana izglītības procesā”, kurā viņi paskaidro, kas skolā ir vajadzīgs, lai veidotu draudzīgu un saskaņotu atbalsta sistēmu. Ļoti iesaku visiem skolas darbiniekiem izlasīt un iegaumēt informāciju šajā bukletā. PDF formātā (ar ļoti mazu šriftu) var lejupielādēt šeit, bet drukātā formātā (ar lielāku šriftu) var dabūt viņu birojā Senču ielā 4, Rīgā, LV 1012, tālrunis: +37167378353, epasts: birojs@sosbca.lv.
  • Latvijā organizācija “PLECS” piedāvā maksas apmācību pedagogiem “Audzināšanas lietpratība pedagoģiskajā darbā ar skolēniem, īstenojot uzticībā balstītu sadarbības attiecību veidošanu skolas un pirmsskolas vidē”. Vairāk par to var lasīt šeit.
  • Vietne www.veiksmesstastskatrambernam.lv arī tiek veidota, lai palīdzētu skolām kļūt par draudzīgu un atbalstošu vidi bērniem ar nelabvēlīgo bērnības pieredzi. Šobrīd esam sākuma stadijā, bet turpināsim papildināt un pilnveidot vietnes saturu, lai pēc iespējas vairāk atbalstītu pedagogiem ar informāciju, resursiem un iedvesmojošiem stāstiem.

Raksta nākamā daļa ir par mācību vielu shēmas izstrādi, ņemot vērā traumas ietekmi uz bērna un par palīdzību bērniem atrast savu „nišu” un gūt panākumus.

Kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!